Cerot uz brekšiem un līdakām, ikdienas darbos nogurdinātie atpūšas Lielupes krastā.
Izslējis savu pelēko asti un rādīdams spožo kažoku, pa Lielupes kreisās puses aizsargdambja mašīnu iebraukto ceļu lēnīgi un lepni pastaigājas kaķis. Nezinātājam viņa atrašanās uz šā uzbēruma varētu likties dīvaina, jo tuvējā apkaimē lauku sētas nemana. Taču minka labi zina – kā ik vakaru drīz sabrauks vairāki copmaņi, lai pāris stundu līdz tumsiņai ļautos makšķerēšanas azartam, reizē nomierinot prātu pēc rosīgas darba dienas vai nedēļas. Un kāda zivtele noteikti tiks arī viņam. Pie Ruduļu poldera ķer brekšus Ruduļu polderis ar vairākus kilometrus garo aizsargdambi gar Lielupes krastu atrodas Līvbērzes pagasta teritorijā ceļā starp Jelgavu un Kalnciemu, jūras virzienā dodoties caur Tušķiem gar upes kreiso krastu. Kaut arī polderim dots ruduļu nosaukums, maz dzirdēts, ka makšķerniekiem šīs zivis tur ļoti ķertos. Toties citas gan izdodas pievilināt. Sākuši ar prāviem līņiem pavasarī un vasarā, vēlāk copmaņi pāriet uz brekšu un līdaku ķeršanu. Par iespaidīgiem lomiem uzskatāmi liecina fakts, ka katru vakaru uz dambja redzamas vairākas automašīnas, bet upes krastā ik pēc pārdesmit metriem iekārtotas kārtīgas makšķerēšanas vietas. Tādas ir arī gabaliņu tālāk uz Kalnciema pusi, kur vienā ceļa pusē līvbērznieki atdusas Jaunciema kapsētā, bet otrā rāmas novakares un copi bauda makšķernieki.Par zivju tīkotāju nedienām Ruduļu polderī vēstīts pavasarī, kad makšķerniekiem ceļu pa aizsargdambi liedza tā sākumā un vidū ierakti betona bloki. Tomēr šīs nedienas viņu vaļaspriekam nav traucējušas, tādēļ dodamies ielūkoties copētāju publikas ikdienā Lielupes krastā.Atpūšas no lidmašīnāmSaulaina pēcpusdiena, krūmi un niedres vairs nečab kā vasarā, kad putnu riesta laiku nodeva visa krasta mudžēšana. Zemu virs upes aizlido trīs brēcošas meža pīles, un Lielupes spogulī redzams gan viņu, gan lidmašīnu ceļš. Dzelzs putni šai vietai pārlido cits pēc cita. Sēžoties tie šķiet tik tuvu, ka, piemēram, pēc koši salātzaļās astes nosakāma pat daža aviokompānija. Uz lidmašīnām acis pamet arī jelgavnieks Valērijs Čurkanovs. Ikdienā gan tās viņš skata daudz tuvāk, jo strādā Rīgas lidostā. «Šovasar uz Lielupi atbraucu pirmo reizi,» viņš stāsta, ka pērn tieši šajā vietā labi nākuši brekši. Divkilogramīgus vilcis. Viena vakara ķēriens bijis 25, turklāt visi virs kilograma. Šodien nekā, sēžot jau no pusdienlaika, bet vairāku stundu loms ir daži asarīši un pa kādai prāvākai raudai, kam sarkanās sliekas uz āķa šķitušas gana laba maltīte. Paņēmis pilnu sauju putras, viņš atkal uzpilda gruntsmakšķeres barotavu, kas tūlīt iešvīkst tālu upē. Varbūt kādam breksim iegaršosies.Kaitnieki vēži un akmensbutes Gabaliņu tālāk uz brekšiem cer arī Jānis Adians ar kundzi Indru Jaunbaueri. Cer jau trešo pēcpusdienu. Atbraukuši otrdienas vakarā, jo Jānim pēc maiņas «Rīgas satiksmē» vairākas brīvdienas, savukārt Indra bezdarbnieces statusā atpūšas, kopš galvaspilsētas autobusi aprīkoti ar e-talonu aparātiem un konduktori atlaisti. Vakar viņiem pievienojies arī Jānis Zīle, vārdabrāļa kolēģis. Šoferi ievērojuši, ka līdz ar konduktoru atlaišanu ieņēmumi samazinājušies, turklāt pasažieri Rīgā kļuvuši nekaunīgāki. Iepriekš pie Akmens tilta neviens nav kāpis autobusā, kājām gājuši pāri Daugavai. Tagad salecot pilns buss, visi sēžot pustupus, jo baidās no kontroles, bet pie lielveikala «Stockmann» vairums izkāpj. Indra atceras, ka savā maiņā 40. maršrutā savulaik iekasējusi virs simt latiem, bet tagad Jāņi neslēpj, ka tajā pašā reisā ietirgo vien 40 latu. Pagājušajā naktī ar zivju uztveramo tīkliņu Lielupē joka pēc noķēruši vairākus vēžus. Nekāda maltīte jau no tādiem nesanāktu, jo šie esot svešie, ievazāti no ārzemēm. Iemests upē, melnais kustonis zibenīgi ieskrien zālēs. «Atceros, kad biju jaunāks, pēc armijas pie Zilupes ķērām mūsējos vēžus. Viņi tak dziļi alās dzīvoja, līdz elkonim bāzu roku iekšā, tad ar diviem pirkstiem satvēru. Vo, tiem bija spīles! Šitie ir tie maitas, kas izēd barības bāzi mūsējiem, pārmāc vietējo vēžu populāciju un vēl slimības pārnēsā,» J.Adians atminas, ka nesen Salacā rīkota akcija, kuras laikā jebkurš ticis aicināts bez licences ķert šos vēžus. Kam visvairāk, tas uzvarējis. «Kas tad tai Rīgā ir? Šeit vismaz var atpūsties, kā brīvs, tā mūku prom no Rīgas,» Jānim piebalso kolēģis un rāda, ka mašīnā, nolaižot pakaļējos sēdekļus, trijatā sagulējuši. Bail nebija nakšņot upes krastā? «No kā baidīties?! Rīgā jābaidās dabūt pa galvu, pa ielām staigājot. Šeit tikai sunītis vakarā pieskrien.» Labākās copes vietas esot pie Ķeguma Daugavā un Lielupē. Indrai pēdējoreiz naktī pieķēries 1300 gramu breksis. Velkot laukā, galvenais esot izcelt virs ūdens, lai mutē dabū gaisu, tad paliekot pusdulls un līdz krastam nākot kā «plauša». Savukārt nākamajās brīvdienās paredzēts doties uz Ventspils pusi pie Lūžņas, kur jūras piekrastē šajā laikā sācies bušu vilkšanas laiks. «Tad stāvam vesela rinda cits pie cita,» Jānis stāsta, ka tur pat ierīkota mašīnu stāvvieta, jo šajā laikā ik vakaru sabrauc ap 30 autiņu. Uz copi bijuši arī pērn maijā, kad acu priekšā uz sēkļa uzskrēja kuģis «Mona Lisa». Makšķerēšanas tehnika vienkārša – nopērk plastmasas kanalizācijas cauruli, sagriež gabalos un iesprauž liedaga smiltīs. Lai copeskāts stāv vertikāli. Kā zina, ka zivs klāt? «Pa makšķeres spici tā sit, viņa tak ir dulla tā bute! Un āķi ierij, ka ar šķērēm jāgriež vēders.» Mazās laiž atpakaļ, taču gadoties arī prāvas, pieveiktas pat virs divarpus kilogramu akmensbutes. Indra savukārt iemanījusies svaigi noķertās zivis uzreiz pagatavot ugunskurā. Ietinot folijā kopā ar dārzeņiem, sanākot veselīga, sulīga un garda maltīte. Tagad butes esot labi nobarojušās, treknas nāk pie krasta.Kad jau sāk krēslot un miglas rāmumu virs upes patraucē vien skaļi zivju plunkšķi, makšķerniekus atstājam. Kādu no taciņām aizšķērsojis tas pats kaķis, kāri mielojoties ar nelielu raudiņu. Sagaidījis gan.
