Kaut arī sasniegts septiņdesmit gadu vecums, Pēteris Baranovskis turpina aizrautīgi ceļot.
«Esmu centies būt labs dēls, taču desmit gadu vecumā kritu kārdinājumā – nozagu mātei viņas «erenpreisu», lai no Aveņciema aizbrauktu pie drauga, kas dzīvoja blakus sēklu fabrikai,» stāsta pensionētais meža inženieris, tagad mežciemnieks Pēteris Baranovskis. Par šo nepilnu kilometru garo sānsoli viņš dabūja pamatīgu pērienu. Tomēr tas nemazināja Pētera vēlmi ceļot. Velosipēdi, kaut arī pirmās brīvvalsts laikā bija dārgi, piederējuši daudzām latviešu ģimenēm. Pēc kara tos izmantoja ne mazums. Pats viņš brauca ar vācu karavīru divriteni, kas arī tajā laikā nebija retums. Mācoties Jelgavas 2. vidusskolā, kopā ar klases audzinātāju Valdi Lagzdiņu jau izdevās garāki ceļojumi. Viens no tiem bijis pat ar nakšņošanu Rundāles pilī, kur pēc kara tika izmitināta pamatskola. Jāpiebilst, ka četrdesmito gadu beigās klases audzinātājs viņam bija arī tēva vietā, jo 1945. gada 5. februārī Pēteri Baranovski vecāko kā bijušo aizsargu apcietināja, un piecus gadus viņam vajadzēja pavadīt soda nometnē Krievijā. Gotiņu maina pret «javu» 1960. gadā vecāki par 630 rubļiem pārdevuši govi, lai Pēteris, kas tolaik jau bija students, varētu nopirkt Jelgavā pirmo «javu» ar 350 kubikcentimetru dzinēja tilpumu. Kāroto supermotociklu izdevās iegādāties Maskavā, kurp viņš speciāli bija aizbraucis ar draugu Ēriku Jakšu. Tad nu pavērās tālāki horizonti. 1961. gadā Pēteris devās vairāk nekā trīs tūkstošus kilometru garajā ceļojumā uz Aizkarpatiem un Krimu. Ceļotāju grupā iesaistījās Pētera klasesbiedrs Juris Biķernieks, kā arī tolaik pazīstamie mūziķi Rūdolfs Šteins, Jānis Romanovskis, Vilnis Berlands. Braucamie gan bija dažādas jaudas, un to, kurš ceļoja ar motorolleru «Vjatka», vai katrā ceļa posmā vajadzējis pagaidīt. Taču draudzīgā atmosfērā tas nav bijis liels traucēklis. Kādā maršruta posmā, atrodoties uz liela pasažieru kuģa Melnajā jūrā, Jelgavas mūziķi uz brīdi nomainījuši vietējos muzikantus, lai uzspēlētu kaut ko no Rietumiem. Piekrišana bijusi milzīga. Labāki par kalniem var būt tikai kalniPirmo reizi ieraugot Karpatus vai 1234 metrus augsto Ai Petri virsotni Krimā, iespaids bijis grandiozs. Pēc gada, aizbraucot uz Kaukāzu, nācies saprast, ka iepriekš redzētie vēl nav bijuši īsti kalni. Taču arī Kaukāzs ar savām piectūkstoš metru virsotnēm licies visai pieticīgs, kad 1975. gada jūlijā ģimenes autoceļojumā tika skatīti Pamira jeb «pasaules jumta» septiņtūkstošnieki. Uz Vidusāziju (turp un atpakaļ 13 tūkstoši kilometru) Baranovski devās ar žiguli. Kopā ar viņiem bija jelgavnieku Zeseru ģimene (bērni abiem pāriem palika mājās). Kalnos gadījās pieredzēt arī vētru. Vēja stiprums sasniedza tādu spēku, ka žigulim pašas no sevis kustējās logu tīrītāju slotiņas un automašīnu tikko varēja noturēt uz ceļa. Turklāt svarīgi bija ievērot, ka, braucot uz augšu pa serpentīnā savērpto trasi, apstāties nedrīkstēja, jo aizmugurē sekojošās kravas automašīnas garām netika, bet slīpumā nobremzēt un no jauna sākt braukt tām nebija iespējams. Arī viens ir cīnītājsTagad ceļojumos Pēteris atkal atgriezies pie velosipēda. Tālākais bijis brauciens uz Kurzemi kopā ar mazdēliem Kārli un Jāni. Sākuši no Kolkas (uz turieni ceļotāji aizvesti ar auto) un vairākās dienās tikuši līdz Jelgavai. Taču mazākos (divdesmit trīsdesmit kilometru) izbraucienos viņš dodas ik brīvdienas. Veco jelgavnieku pastaigas vieta Nikolaja stiga, kas pa mežu savieno Staļģenes un Elejas šoseju, Svēte, dārzu sabiedrība «Ziedonis», kur var iegriezties apciemot draugus, agrākos kolēģus. Spriežot par tagadējo laiku, Pēteris saka: «Latvieti tik ātri neiznīdēs.» Tauta, viņaprāt, ir dzīvotspējīga, uzņēmīga un gudra. Netaisnības gan apkārt esot tik daudz, ka gandrīz nav vērts par to runāt. Pēteris domā, ka pie varas jānāk jaunajiem un vajag arī prezidentālu republiku. Atmodas laika vienotību viņš šovasar no jauna izjutis Baltijas «sirdspukstu» skrējienā, kurp gan no Mežciema viņš aizbraucis vienatnē. Taču uz paša Baltijas ceļa skrējēju sanācis daudzkārt vairāk, nekā bija pieteikušies internetā.Vēl piebilstot par ceļojumiem, Pēteris teic, ka meklē ceļabiedrus 240 kilometru velobraucienam uz Aglonu, Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkiem. Viņš turp ik gadu dodas ar automašīnu, bet tā īsti ar visām maņām cilvēks varot izbaudīt ceļu, tikai braucot ar velosipēdu. Pēteris Baranovskis Dzimis 1939. gadā Jelgavā, audzis tā dēvētajā Aveņciemā, agrākajā pilsētas nomalē pie Savienības ielas. 1958. gadā iestājies mājām tuvākajā augstskolā – Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Meža fakultātē, ko kā meža inženieris pabeidzis 1964. gadā. 1963. gadā apprecējies ar Annu Baranovsku, ģimenē uzaudzināti meita un dēls. No 1964. līdz 1965. gadam – obligātais dienests padomju armijā. No 1965. gada – darbs Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Meža fakultātē, Jelgavas Mežrūpniecības saimniecībā, ģimenes uzņēmumā. No 2009. gada 1. augusta – pensionārs. Turpina pildīt mājas vecākā pienākumus. ViedoklisLeonards Līpiņs, LLU Meža fakultātes profesors Pēteris aizsācis uzņēmīgu meža darbinieku dzimtu. Viņa pēdās aizgāja gan dēls Tālis, gan iet mazdēls Jānis. Jaunībā mūs abus vienoja arī autosports, sekmīgi piedalījāmies amatieru rallijos.Pētera dzīves mirkļiNo ceļojuma Jelgava – Pamirs – Krasnovodska – Baku – Rostova – Kijeva – Jelgava dienasgrāmatas (12. diena, posms Guļča – Murgaba, Uzbekija)Aiz Sari Tašas asfalts beidzās. Vieglās automašīnas vairs nesatikām. Tālumā ieraudzījām rīta saules staros sniegotās virsotnes. Kalnu pārejās Kizilartā (4280 m) un Akbailtalā (4655 m) ir paši augstākie punkti ceļojumā. Tur pārsteidz klusums – tāds, ka apkārtējā pasaule liekas nereāla. Mums, līdzenuma cilvēkiem, tas bija neaprakstām gandarījums. Ja neko nedara, elpot ir viegli, bet, tiklīdz sāk kustēties, gaiss jārauj plaušās «paātrinātā režīmā». Tas pats ar mūsu žiguļu motoriem – tukšgaitā strādā normāli, tiklīdz sāk braukt, trūkst skābekļa. Ar «Zilo lakatiņu» ierindas mācībā 1964. gada martā dienu pēc Meža fakultātes izlaiduma mēs, vairāk nekā divdesmit mežsaimniecības inženieru zēnu, tikām iesaukti armijā. Tādējādi cieta mūsu nupat iegūtās profesionālās zināšanas. Man mājās palika sieva, kas gaidīja meitiņu, kura piedzima maijā. Taču cita ceļa, šķiet, nebija. Pīpējot zīda zeķes vai čurājot biksēs varbūt varēja nosimulēt kādu slimību, bet mēs to nedarījām. Visi nodzinām uz nullīti matus un pavēstē norādītajā rītā kopīgi nolēmām iet uz kara komisariātu. Tam gatavojās arī mūsu pavadītāji. Te piepeši uzradās taures, bungas, akardeons, sanāca arī sievas, līgavas dāmas, citu kursu studenti. Tā ne vairs pa ietvi, bet gan pa brauktuvi gājām no 1. kopmītnēm pie Driksas tilta līdz Mazajam ceļam, kur atradās kara komisariāts. Nesankcionētajā ielu gājienā piedalījās vairāk nekā simts cilvēku. Nonākot galā, padomju virsnieki bija apjukumā – vai mūs svinīgi uzrunāt, vai saukt miliciju demonstrantu iztrenkāšanai. Kaļiņingradā jaunkareivju apmācību laikā bijām kopā 30 – 40 studiju biedri. Staršina mūs trenkājot pa placi lika dziedāt. Tad nu arī rāvām leģionāru dziesmas «Jidritvai kociņ!», «Zilo lakatiņu» un citas. Meža fakultātē valdīja liela brīvdomība, studenti nāca no laukiem, no meža darbinieku dinastijām. Daudzi kļuva par augsta līmeņa vadītājiem. Pateicoties latviskajam garam, kas valdīja mūsu nozarē, Latvijas meži tika īpaši saudzēti. Un, kad atjaunojas valsts, «zaļā zelta» krājumi lieti noder.
