Šķirtene esmu jau devīto gadu, taču vienai dzīvot tāpēc nav nācies, jo tūliņ pēc atvadīšanās no pirmā vīra labdienu devu otrajam dzīves draugam.
Šķirtene esmu jau devīto gadu, taču vienai dzīvot tāpēc nav nācies, jo tūliņ pēc atvadīšanās no pirmā vīra labdienu devu otrajam dzīves draugam. Bērni ir lieli, katrs savā dzīvē, un man viņi laiku atlicina, kad zemenes dārzā gatavas un kad svešzemju brauciena laikā bērni un papagailīši jāpieskata. Ar otro vīru satiekam itin labi, tā teikt, mati nav jāskalda, lielās dzīves lietās esam vienisprātis. Tomēr pilnmēness naktī, kad televizors noskatīts un dzīvesdraugs līdzās jau šņāc, mani pārņem dīvainas ilgas. Pēc agrākās mājas, pēc krāsns, pie kuras slapjajos rudeņos un vēsajos pavasaros varēja muguru sildīt, pēc lauka mazmājiņas, kur rullīša vietā karājās veca grāmata, pēc sētas, kur kaimiņienes rājās suņu un kaķu dēļ… Tās ir lietas, pēc kurām es sev atļauju ilgoties. Bet tā pati lielākā ilgošanās nāk negribēta, lai kā tai pretojos. Tā nāk un veļas virsū kā liels rudens miglas vāls. Varbūt deviņi gadi ir kāds slieksnis, kas jāpārkāpj, lai atkal būtu mierā ar sevi un apkārtējo? Varbūt. Bet tad tas slieksnis gan ir ļoti augsts. Es rāpjos, rāpjos, bet turpat vien esmu – aci pret aci ar bijušo vīru. Es redzu viņu nākam gar mūsu istabas logu, mazliet sakarsušu, vaļā mēteli un priecīgu, mūs ieraugot. Visi trīs mazie cits caur citu steidzas viņam stāstīt dienā piedzīvoto, un viņš tiem pāri stiepj lūpas sveiciena bučai. Es redzu viņa arvien vairāko nosirmojošos matus, nogurušo skatienu. Es redzu viņu streipuļojam un ķelderīgām rokām turamies pie durvju stenderes, lai neiekristu manās dūrēs savilktajās rokās. Es redzu viņu vārtāmies gultā ar aizspiestām ausīm, lai nedzirdētu manas lamas. Un tad jau es redzu sevi vienu stāvam vaļējo durvju ailē un gaidām. Stop, atmiņas! Un atkal es esmu sliekšņa šajā pusē. Man līdzās mierīgi guļ otrais vīrs, vannasistabā no krāna pil ūdens, kaut kur augstākā mājas stāvā kāds atgriezis krānu, un ūdens šņāc caurulēs. Es uzvelku augstāk segu un mēģinu aizmigt. Manas ilgas pamazām apēd mēnessgaisma, vilkdamās aizvien tālāk no gultas galvgaļa. Rīts sola saulainu dienu. Virtuvē kūp un burvīgi smaržo kafija, ko par manu otro vīru labāk prot pagatavot vienīgi vecākā vedekla. Pāri galdam stiepju lūpas labrīta bučai. Jau deviņus gadus pa dzīvi rokrokā eju ar savu otro vīru.
