Lasot vietējo presi, brīžam šķiet, ka visas problēmas, kas saistītas ar lielo krīzi valstī, atbīdītas otrajā plānā, jo priekšgalā izrāvies NĪP vadītājs Juris Vidžis. No savas lielās pieredzes varu silti ieteikt: lieciet viņu mierā, tas nav nekāds riču raču, bet nopietni ieņemams bastions!
Gribu pasmaidīt, kad atceros savus pirmos gājienus uz NĪP. Pats sākums bija toreizējā namu pārvaldē. Kā ļoti svarīgas iestādes apmeklētāja, pieklājīgi centos izstāstīt savu vajadzību. Tas skanēja apmēram tā: «Lūdzu, vai jūsu meistari nevarētu… Mums mājā kanalizācija un tualetes podu saturs pludo pa sētu.» Tālāk mani kuslie teksti tika pārtraukti ar bargu: «Ko jūs daudz sūdzaties, gandrīz visi īrnieki ir parādnieki! Jūsu mājai nav nekādu naudas uzkrājumu», un tālāk tika uzskaitīti vēl citi grēki. Vārdu sakot, tika izmantota uzbrukuma taktika. Mājās ejot, galvā rosījās doma – vai es nebiju pratusi rast kopīgu valodu ar Vidža kungu vai arī tika aizskarta ļoti sen aizmirsta, bet sāpīga tēma. Tagad vairs nevaru pateikt, kas īsti mani dzina turpināt iesākto. Varbūt tie bija slikti sadzīves apstākļi mājas koplietošanas telpās un pagalmā, varbūt vēlēšanās sakopt vietu, kurā dzīvojam. Sākās ilgais ceļš pa iestādēm. Pēc NĪP nodotā iesnieguma pie mums tika atsūtītas atbildīgās inženieres. Viss tika rūpīgi pārbaudīts un konstatēts, ka mūsu mājai nepieciešams remonts no pamatiem līdz jumtam. Ieraugot šādas amatpersonas, vienmēr pārņem liela iedvesma darboties un ticība, ka lieta iekustējusies…Noskaidrojās, ka mūsu māja ir parādniekos jau daudzus gadus. Atšifrēt, par ko īsti, bija sarežģīti, jo no NĪP puses trūka informācijas. Neņemos saskaitīt, cik stundu esmu pavadījusi rindā NĪP un domē uz pieņemšanu. Domē, pateicoties Ļevčenoka kungam, vismaz dažas lietas tika noskaidrotas.Visos laikos sāpīgākā mums bijusi pagalma un koplietošanas koridoru kanalizācijas problēma. Pirmajā stāvā dzīvojām nemitīgā trauksmes stāvoklī – ka tikai atkal dzīvoklī nesāk plūst kanalizācijas ūdeņi. Mēs ar kaimiņiem šifrējām, kā tie mājas parādi radušies, un nonācām pie secinājuma, ka kāda daļa veidojušies no tā, ka lietus laikā regulāri izjutām kanalizācijas plūdus un vajadzēja saukt avārijas brigādi.Šopavasar man izdevās pārliecināt kaimiņus, ka vienīgā izeja ir rīkoties pašiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka starp viņiem ir teicami amata pratēji. Sametām naudu, nopirkām plastmasas caurules un rokām izrakām apmēram 25 metrus garu tranšeju. Atklājās briesmīga postaža un pilnīgi sabrukusi kanalizācijas sistēma. Šķiet, gadus 50 šī saimniecība nebija kustināta. Ilgi nekur nevarēja sameklēt apakšzemes kanalizācijas plānus. Mans mobilais un mājas telefons darbojās pastiprinātā režīmā. Darbos tika iesaistīta «Pilsētsaimniecība» un «Jelgavas ūdens», lai šī akcija iegūtu oficiālu apstiprinājumu. Nekad palīdzību neliedza Lazdiņa kungs no NĪP. (Nepārvarams šķērslis man bijis un ir NĪP amatpersonu aizrādījums, ka esmu tikai parasts mirstīgais, nevis mājas vecākā, un lietas kārtot man nav tiesību.)Tagad pagalms ir sauss un tīrs, bez briesmīgās kanalizācijas smakas. Mājas bērniem vairs nav jābrien pa netīrajiem ūdeņiem. Vienu posmu kopējā koridorā atjaunoju par saviem līdzekļiem.10.septembra «Zemgales Ziņu» numurā virsraksts vēstīja, ka neviens santīms, kas iziet caur NĪP, nav pazudis. Neapšaubu, vienīgi tas ir atspoguļots vispārējā tāmē, kuru arī tikai nesen lietvedībā ieviesa. Tajā redzamas pozīcijas «Administrācijas atalgojums», «Darbinieku obligātā dzīvības apdrošināšana», «Kancelejas izdevumi» utt. Tāds dokuments būtu vajadzīgs katrai mājai, lai skaidri redzētu, kā tiek tērēta apsaimniekošanas nauda. Atgriezīsimies pie stāsta par Vidža kungu. Kaut arī pie lietas ķērušies domes deputāti, viņi kārtējo reizi cietuši fiasko. Jelgavnieki, laiks saprast, ka situācija ir kā slavenajā Andersena pasakā par kailo karali. Karalis tīksminās par savu jauno tērpu, par skaistumu un iznesību. Varbūt garajos varas gaiteņos atradīsies kāds drosminieks, kurš pateiks: «Bet karalis taču ir kails!»Rasma Starka
