Nesenā pagātnē tiku iesaistīta trīs dažādās konfliktsituācijās. Pirmā, kas man deva spēku un drosmi arī nākamajās reizēs, bija ar sabiedriskā transporta kontrolieri. Lai gan sākumā tiku ļoti pazemota, atrisinājuma stadijā ieguvu vērtīgu atziņu, ka nav gluži tā, ka pilnīgi visiem ierēdņiem mūsu valstī vienkāršie cilvēki ar savām problēmām būtu vienaldzīgi. Kontrolieris mani apmeloja, draudēja izsaukt policiju, lai gan mans e-talons bija kārtībā un brauciens reģistrēts. Es tiku maldināta ar nepatiesu informāciju un, atrodoties psiholoģiskā iespaidā, prasīto sodu samaksāju. Jutos tik ļoti pazemota, ka nolēmu pārbaudīt situācijas patiesību. Nosūtīju sūdzību uz septiņām pieejamām e-pasta adresēm, kuras saistītas ar sabiedrisko transportu. Gods kam gods, saņēmu atbildes no visiem adresātiem, kontroliera atvainošanos un naudas atmaksu. Jutos atvieglota – konflikts bija atrisināts. Otrs konflikts pēc būtības bija nedaudz smieklīgs. Tas radās ar mūsu nama jauno sētnieci. Viņa ļoti rūpīgi pilda savu darbu, taču to sāka veikt pulksten četros no rīta! Vairākus mēnešus modos līdz ar slotas skaņām un nespēju vairs aizmigt, bet sešos zvanīja mans modinātājs. Saņēmos un gāju uz namu pārvaldi jautāt, cikos īsti sākas sētnieka darbs. Tiku informēta, ka sētnieces rīcība ir patvaļīga. Turpmāk viņa darbu sāka pulksten 5.30. Trešā un lielākā konfliktsituācija radās ar interneta pakalpojumu sniedzēju firmu, kura jau pirmajā dienā visur saskatīja tikai saistību izpildes vajadzību no klienta puses. Šis konflikts bija gana sarežģīts, emociju un laika ietilpīgs, taču iepriekšējie strīdi manī bija stiprinājuši pārliecību par savu tiesību aizsardzības nepieciešamību. Tieši tā es arī rīkojos, nepaļāvos uz akliem solījumiem un maldināšanu. Biju gatava iesaistīt Patērētāju tiesību aizsardzības centru, taču kāds to bija izdarījis jau pirms manis. Tā šī konfliktsituācija zaudēja daļu smaguma manās acīs. Atskatoties uz šiem konfliktiem, saprotu, ka nekādā ziņā neesmu zaudētāja, lai gan iesākumā tā šķita. Ja skaidri zini, ka taisnība tavā pusē, nevajag baidīties un iesaistīties cīņā. Taču tas nedod tiesības man pie katras mazākās nepatikas konfliktēt ar līdzcilvēkiem, aicināt viņus uz cīniņu, pat tad, ja esmu nogurusi, nevesela, dusmīga un izmisusi, jo jebkurš konflikts vispirms jau skumdina manu garu un kaitē miesas spēkiem.
