Top brošūra ar Jelgavas studentu nerātnajiem stāstiem.
Tuvojoties Latvijas Lauksaimniecības universitātes 70 gadu jubilejai, kas tiks atzīmēta oktobra beigās, noslēdzas arī darbs pie brošūras ar studentu nerātnajiem stāstiem, kuru izdošanai turpina ziedot gan mācību spēki, gan absolventi. Šie stāsti pa daļai bija publicēti «Ziņās». Šoreiz vēl «piecepums» no pašā beidzamajā brīdī savāktā. Taču turpinājums, ticamākais, sekos, jo daudz kas vēl nav pierakstīts un daudzas nerātnības vēl nav izstrādātas. Laimīgo biļeti pasniedz profesorsKad salidojumos atbrauc pirms divdesmit un vairāk gadiem augstskolu beigušie, dzirdēts stāsts par kāda studenta veiksmi eksāmenā metālmācībā pie pasniedzēja Oļģerta Vējiņa, kurš pats bija nācis no Lauksaimniecības mehanizācijas fakultātes pirmā izlaiduma. Studentam nav bijis laika sagatavoties eksāmenam. Pēdējā brīdī viņš pienācīgi iemācījies tikai vienas – 13. – biļetes jautājumu. Eksāmenam sākoties, students piegājis pie pasniedzēja galda, no kaudzītes izvilcis biļeti un tūlīt arī to nolicis atpakaļ. «Pasniedzēj, es izvilku 13. biļeti…» jauneklis teicis eksaminētājam ar domu, ka viņam vajadzētu atļaut vilkt biļeti vēlreiz, lai taču negadās tas «velna ducis». O.Vējiņš jaunekli stingri uzlūkojis un teicis: «Paga, paga! Ja izvilki 13., tā tev arī paliks.» Tad nu pasniedzējs kaudzītē atradis biļeti, ko students zinājis vislabāk. Pierakstīts no Tehniskās fakultātes profesora Guntara Uzkliņģa (1937) stāstītāGatavs pakalpotPiecdesmitajos gados, kad vēl dzīvojām Rīgā, Lauksaimniecības mehanizācijas fakultātē bija kāds indīgs pasniedzējs. Reiz studenti izdomājuši viņu izjokot. Pasūtījuši smago ormani un iedevuši viņam pasniedzēja adresi, kur vajagot izvest mēbeles. Važonis jau nezinājis, kas par lietu. Uzkāpis pie pasniedzēja dzīvokļa durvīm, pieklauvējis un teicis: «Nu, kā mēs tās mēbeles nesīsim ārā?»Pierakstīts no profesora Guntara UzkliņģaKlātnieki palīdz neklātniekiemSešdesmito gadu vidū Veterinārmedicīnas fakultātē mācījās arī neklātnieki, tostarp es, kuriem daļa jaunības bija pagājusi ekoloģiski ļoti tīrā vidē – izsūtījumā Sibīrijā. Šķiet, pirmajā kursā kārtoju eksāmenu anatomijā pie profesora Pāvila Ozoliņa (1895 – 1988). Izvilku vieglu biļeti par lāpstiņas kaulu un sāku tekoši atbildēt. Profesors manu stāstījumu nepārtrauca, taču, kad biju beigusi, secināja: «Nu ja tu nekā nezini, pienāc nākamreiz.» Izgājusi koridorā, kursabiedriem sašutusi teicu: «Kā? Es tik labi zināju, bet viņš liek pienākt nākamreiz!» Manu sūdzēšanos izdzirdēja arī klātnieki. Viņi pajautāja: «Pie kuras auss tu viņam stāvēji?» Tā uzzināju, ka profesors ar vienu ausi labi nedzird. To ņemot vērā, nākamajā reizē eksāmenu nokārtoju. Pierakstīts no veterinārārstes Ilgas Lejas (1932) P.S. Trūkst ziņu par to, kādēļ, P.Ozoliņam bija dzirdes defekts. Iespējams, tas saistīts ar to, ka viņš jaunībā bija piedalījies Latvijas brīvības cīņās. Kurš kuru pārsteigs?Informācijas tehnoloģiju fakultātes pasniedzējs Jānis Lange (1942) atceras, ka pirms dažiem gadiem viņa studenti uzņēmuši savu kinohroniku. Scenārijā bijis iekļauts fragments ar laboratorijas darbu, kurā parādīts, kā studenta kļūdas dēļ uzsprāgst dators. J.Lange stāsta: «Palīdzot īstenot filmas ieceri, es pakasīju pakausi un ievietoju barošanas blokā elektrolītiskos kondensatorus, kas strāvu efektīgi ar paukšķi salaistu uz īso. Taču kļūdījos un šo «elles mašīnu» pieliku nevis aiz, bet gan pirms barošanas bloka slēdža, tādēļ filmēšanas brīdī sprādziens notika nevis, kad tika nospiests slēdzis, bet nedaudz ātrāk – kad kontaktā tika ielikts strāvas vads. Efekts bija neviltots. Arī es saķēru galvu.» J.Lange nokļuvis žurnāla «Plēsums» 1. aprīļa numurā publicētajā fotoportretā. Tas bija uzņemts mirklī, kad viņš pēkšņi atskārtis, ka, ieņemot vietu nodarbības vadītāja krēslā, uzsēdies virsū studentu uzliktai naglai. Sāpīgi gan neesot bijis.Stipendiju izmaksāja «Lielupē»1961. gadā, kad jau bijām pārcēlušies no Rīgas uz Jelgavu, es biju kursa vecākais. Un man vajadzēja iet uz pili kasē saņemt visai grupai stipendijas. Domāju, kā tālāk rīkoties. Katru meklēt rokā un tad izsniegt tam pienākušos naudu? Nē, tas būtu pārāk ilgi. Paņēmu naudu, aizgāju uz krogu – restorānu «Lielupe» –, no turienes piezvanīju uz kopmītni un pateicu: «Zēni, pēc naudas!» Nosēdos pie galdiņa blakus logam un skatījos: «Jā, nāk cits aiz cita…» Saņēma stipendiju, taču palika turpat. Neviens no kroga ārā negāja. Tad nu kārtīgi padzīvojām. Jāpiebilst, ka ar 35 rubļu stipendiju mēnesi iztikt varēja tīri labi. Pusdienas bija iespējams paēst par kapeikām.Pierakstīts no profesora Guntara Uzkliņģa (1937) Kā meitas kāpa pie puišiemSeptiņdesmitajos gados bija noteikts, ka tā saucamajās mehu studentu kopmītnēs Mātera (tolaik A.Upīša) ielā, kur dzīvoja tikai puiši, meitenes nedrīkst iet. Dežurante nevienu iekšā nelaida, pirmā stāva koridorā bija pat ierīkots dzelzs režģis. Taču dabīga lieta, ka meitenēm vajadzēja tikt šajās kopmītnēs. Tāpēc bija ierīkotas virvju kāpnes, kuras varēja nolaist uz parasti slēgtās sētas izejas jumtiņa. Zooinženieru kopmītnēs Jāņa Čakstes (tolaik I.Sudmaļa) bulvārī, puiši, kāpjot pie meitām, reiz nolauza gāzesvadu. Tas bija liels ļembasts. Vajadzēja saukt avārijas dienestu.
