Kā vērtējat ieceri bērnus sūtīt skolā no sešu gadu vecuma?
Sanita Graudiņa, Jelgavas 3. pamatskolas skolotāja:Ikdienā nestrādāju ar sešgadīgajiem, bet gan ar mazliet vecākiem skolēniem. Uzskatu, ka katrs gadījums vērtējams individuāli – ir bērni, kuri sešu gadu vecumā var sākt skolas gaitas, un ir arī tādi, kuri to nevar. Man šķiet, ka piecus un sešus gadus veco bērnu pirmsskolas sagatavošana, kas tagad notiek mācību iestādēs, ir labāks variants nekā sešgadīgu bērnu laist «lielajā» skolā. Pieredze arī liecina – vecāki, kuri līdz šim palaiduši bērnu skolā gadu agrāk, vēlāk secina, ka to gadu tomēr esot vajadzējis pagaidīt. Pieņemu, ka sešgadnieks skolas kolektīvā nevarētu iekļauties, īpaši gadījumos, ja audzis mājās un nav apmeklējis dārziņu. Manuprāt, tas ir ļoti sasteigti un nepārdomāti – valsts līmenī plānot uz skolu doties no sešiem gadiem. Inga Jansone, Aizupes pamatskolas direktore:Esmu pret šādu ierosinājumu, jo bērni nav psiholoģiski gatavi 40 minūtes sēdēt solā. Tas, ka viņi prot rakstīt vai lasīt, nav noteicošais. Šāds ministrijas lēmums ir pilnīgi «garām» – vispirms vajadzēja jautāt vecāku un pedagogu viedokli un tikai tad kaut ko lemt, jo ir būtiska starpība, vai skolas gaitas sāk sešu vai septiņu gadu vecumā. Lai arī, cik lasīju, tad nebūtu stundas, bet nodarbības, taču tas būtību nemaina. Katrs jāvērtē atsevišķi, un ir arī tādi, kas septiņu gadu vecumā vēl nav gatavi skolas apmeklējumam, tiek pat pieļauts, ka optimāls vecums būtu astoņi gadi. Pirms 20 gadiem iecere par sešgadīgo sūtīšanu skolās jau izgāzās kā veca sēta, tagad atkal kāpjam tajā pašā upītē, turklāt bez jebkādiem argumentiem. Pirmsskolas apmācība jau ir ieviesta, to tāpat veic pamatskolas skolotāji, tā ka man nav saprotams mērķis skolas gaitas sākt no sešu gadu vecuma. Inga Birkmane, psiholoģe:Skatos uz saviem bērniem. Piemēram, manai meitai ir septiņi gadi, šogad sākusi iet pirmajā klasē, bet uzskatu, ka viņa varēja doties uz skolu jau pirms gada. Meitenes mācības skolā varētu sākt agrāk, jo jāņem vērā, ka šajā vecumā zēni fiziski attīstās nedaudz lēnāk, un viņiem sešos gados uz skolu nevajadzētu doties. Taču situācija ir sarežģīta mūsu izglītības sistēmas dēļ – tas, ko un kā māca, neder ne sešgadīgiem, ne septiņgadīgiem. Kas 1. klasē notiek ar mācību priekšmetiem, tas, manuprāt, ir vājprāts. Zināšanas ir teorētiskas, tām nav pielietojuma. Bērniem jāiet dabā, jāpēta, piemēram, kastaņi, jānotiek izziņas procesam. Taču tā vietā viņi sēž telpās, zīmē trijstūrīšus, dara visādas abstraktas lietas, kas atrautas no dzīves. Tādēļ bērnu prieks par skolu ātri noplok, taču tā tam nevajadzētu būt.
