No oktobra «Rimi» un «Supernetto» veikalos visā Latvijā iespējams ziedot un palīdzēt tuvākās apkaimes bērniem ar īpašām vajadzībām. Saziedotie līdzekļi tiks novirzīti bērniem, kuru vecāki vērsušies pēc palīdzības www.ziedot.lv, lai nodrošinātu nepieciešamos līdzekļus ārstniecībai un speciālajai aprūpei. Labdarības akcijā, kas ilgs līdz pat 23. novembrim, kopīgiem spēkiem centīsimies palīdzēt pavisam 59 Latvijas bērniem, tajā skaitā trim jelgavniekiem, kurus skārusi bērnu cerebrālā trieka vai citas smagas slimības, kas viņus pavadīs visu mūžu. Tomēr ir iespējams padarīt vieglāku un gaišāku viņu ikdienu. Jelgavas pusē naudas ziedojumi nonāks līdz trim puisēniem – Linardam Lapiņam, Haraldam Zihmanim un Reinim Bērziņam.
Lielisks piemērs citiemAr Linardu un viņa māmiņu Andru «Ziņas» pirmoreiz tikās pirms vairāk nekā trim gadiem, kad puisēns vēl nestaigāja un nerunāja. Tas bija laiks, kad vecāki bija pārdzīvojuši vēsti, ka viņu dēliņš ir slims ar bērnu cerebrālo trieku, un bija apņēmības pilni darīt visu iespējamo, lai Linarda dzīve nebūtu piekalta ratiņkrēslam, lai puika justos laimīgs. Nupat puisēns nosvinējis septīto dzimšanas dienu, un pēc pacietīga un neatlaidīga darba viņa veselība ir ievērojami uzlabojusies. Linards pats savām kājām var noiet pagaru ceļa gabalu, viņu filmējušas vairākas ārvalstu televīzijas kā pozitīvu piemēru tam, ka ar pacietīgu darbu var gūt lieliskus panākumus. Būtisks ir māmiņas Andras nopelns, kura diendienā ir kopā ar puisēnu, vadā viņu uz bērnudārzu, pie logopēda, psihologa, fizioterapeitiem, uz baseina nodarbībām, kopā iemācījušies alfabētu. Linards jau nedaudz prot lasīt, pats raksta un zīmē. Tētis ir vienīgais pelnītājs ģimenē, un liela daļa naudas aiziet Linarda atveseļošanai. Uz Truskavecas klīniku Ukrainā puisēns grasās doties jau devīto reizi. «Tur rehabilitācija notiek daudz intensīvāk un citā kvalitātē. Cilvēki turp brauc no malu malām. Daudziem Latvijas neirologiem ir liela skepse pret ārstēšanos tur. Bet mēs no «Vaivariem» atteicāmies personāla attieksmes dēļ. Esam parēķinājuši, ka rehabilitācija Ukrainā izmaksā tikpat, cik «Vaivaros», taču līmenis, attieksme, darba organizētība un apstākļi mazajiem pacientiem tur ir pavisam citādi,» atzīst Andra. Pirms gada Minhenē Linardam veikta smaga operācija – muskuļu pagarināšana kājām un iegurnim. Taču rezultāti ir fantastiski un acīmredzami. Pēc operācijas Linards sāka spert stabilus solīšus, un dakteris toreiz prognozēja 95 procentu garantiju, ka puisēns bez īpašām grūtībām pats staigās. Šogad Linards sācis apmeklēt logopēdisko bērnudārzu «Kamolītis». «Viegli nav, jo bērns jūt, ka atšķiras no pārējiem, bet ceram, ka izdosies integrēties. Šis bērnudārzs viņam ļoti patīk,» priecājas māmiņa. Lai aizbrauktu uz vienu kursu Ukrainā, nepieciešami 3000 eiro, un ģimene ļoti cer, ka ar līdzcilvēku atbalstu tos izdosies savākt. «Apstāties nedrīkst»Ziemas saulgriežos Haralds Zihmanis svinēs savu piekto dzimšanas dienu. Īpašu apstākļu sakritības dēļ puisēns piedzima pirms laika un cieta no skābekļa trūkuma, kā rezultātā viņam tika konstatēta bērnu cerebrālā trieka un epilepsija. «Sākums, protams, bija ļoti grūts, bet Haraldu jau kopš triju mēnešu vecuma vedam uz dažādām procedūrām – masāžām, vingrošanām. Pie osteopāta un homeopāta. Esam izmantojuši visas pieejamās iespējas Latvijā un arī jau četras reizes bijuši uz rehabilitāciju Truskavecas starptautiskajā klīnikā Ukrainā,» iesāk māmiņa Dace. Ārsti pārliecināti, ka apstāties nedrīkst – ar bērnu jāturpina strādāt. Māmiņai gan dažkārt šķiet, ka ne visi mediķi savās studijās paspējuši nokārtot ieskaites ārstu ētikas normu ievērošanā un reizēm medmāsu mazais atalgojums liek ciest neaizsargātiem pacientiem. Operācijas Haraldam patlaban netiek plānotas, bet rehabilitācija, osteopāts un homeopāts zēnam ir nepieciešami. «Diemžēl dzīve ir ieviesusi savas korekcijas un es nevaru strādāt algotu darbu. Līdz ar to mūsu ģimenei ir diezgan sarežģīti nodrošināt, lai dēls varētu izmantot visas rehabilitācijas iespējas. Taču ir liels prieks, ka neatlaidīgais darbs nesis arī augļus – zēnam nav vairs krampju lēkmju, viņš kļuvis stiprāks, prot daudzas kustības, kuras citiem bērniem ir pašsaprotamas. Pārvietoties pagaidām spēj, lienot uz vēderiņa, bet ceram uz drīzu rāpošanas iemaņu nostiprināšanu.Strādājot ar Haraldu, mēs nedrīkstam atstāt novārtā arī mazās māsas intereses, jo viņai ir trīsarpus gadu un vēl nav pienākusi rinda uz bērnudārzu. Tāpēc diezgan bieži abi bērni apmeklē viens otra nodarbības, kas man fiziski ir grūti. Būtu jauki, ja Jelgavas pašvaldība ģimenēm, kuras ir šādā situācijā, censtos veselajam bērnam nodrošināt bērnudārzu bez rindas. Nedomāju, ka Jelgavā ir tik daudz ģimeņu līdzīgos apstākļos kā mēs,» teic Dace. Pirmie solīši jau sagaidīti…Reinim Bērziņam pagājušo mēnesi palika seši gadi. Diagnoze: bērnu cerebrālā trieka, spastiska tetraparēze pēc organiska centrālās nervu sistēmas bojājuma. Tas nozīmē, ka puisēnam kopš dzimšanas ir kustību traucējumi, tāpēc viņš pats nestaigā, vismaz pagaidām. Pārvietojas rāpus vai ratiņkrēslā.«Nedomāju, ka var palīdzēt kāds brīnums, kas notikušo padarītu par nebijušu, bet esmu pārliecināta, ka Reinītis staigās. Kad un kā tas varēs notikt, galvenokārt ir atkarīgs no tā, cik lielā mērā mēs spēsim nodrošināt nepieciešamo rehabilitāciju, kā arī no Reiņa gribasspēka pašam cīnīties. Lai to panāktu, ir vajadzīgs ilgstošs darbs daudzu gadu garumā, kas jo īpaši nozīmīgs ir tieši tagad, kad bērns attīstās,» stāsta mamma Solvita. Atveseļošanās procesā tiek izmantotas visas iespējas, kādas vien Latvijā pieejamas, – ikdienā Reinis apmeklē rehabilitācijas grupu bērnudārzā ar vingrošanu, nodarbībām baseinā. Papildus tam ir fizioterapijas nodarbības Jelgavas poliklīnikā, kā arī periodiski reitterapija un citi kursi dažādos Latvijas rehabilitācijas centros. Diemžēl šīs iespējas ir nepietiekamas, lai tiktu nodrošināta intensīva atveseļošanās. «Piemēram, centrā «Vaivari» rindā uz rehabilitāciju jau agrāk bija jāgaida pusotrs gads. Grūti pat iedomāties, kā būs turpmāk, jo šāds centrs ir palicis vienīgais Latvijā. Tāpēc meklējam daudz citu rehabilitācijas iespēju ārpus Latvijas. Braucam uz Truskavecu, kur ir specializēts centrs tieši bērniem ar cerebrālo trieku, kā arī uz Odesu, kur notiek delfīnterapijas nodarbības. Tikko esam atgriezušies no turienes. Tās pozitīvās emocijas, ko sniedz šie brīnumainie dzīvnieki, nav vārdos aprakstāmas. Un rezultāti neizpaliek. Reinis kopš pavasara ir sācis izmantot staiguli un pagājušonedēļ mūs iepriecināja, demonstrēdams, ka, pieturoties pie sienas, pats var spert nedaudz solīšu. Tas nozīmē, ka viņam ir parādījusies motivācija mēģināt stāvēt, un tas ir ļoti liels solis attīstībā,» priecājas māmiņa.Ņemot vērā šo attīstības posmu, nākamais Reiņa māmiņas uzstādītais mērķis ir apmeklēt kādu no rehabilitācijas centriem, kur tiek izmantots ietērps «Adele». Tas ir Krievijā izstrādāts kostīms, kuru piemēro rehabilitācijas procesā, koriģējot stāju un kustības. Šādi rehabilitācijas centri ir Krievijā, Polijā un Slovākijā.Rehabilitācijas kursus puisēns izgājis, pateicoties gan draugu, gan radu, gan www.ziedot.lv finansiālajam atbalstam. «Nenoliedzami, finansiālā puse nosaka, ko varam vai nevaram atļauties, bet ne mazāka nozīme ir arī pretimnākošiem un izpalīdzīgiem cilvēkiem, bez kuru atbalsta tas viss būtu daudz grūtāk izdarāms.Lai notiktu fiziska attīstība, bērnam vajadzīga arī psiholoģiska motivācija. Tāpēc ļoti svarīgi, lai viņš atrastos savu vienaudžu sabiedrībā – gan kopā ar veseliem bērniem, gan ar sev līdzīgiem – lai redz, ka viņš nav vienīgais «citādais». Šovasar piedzīvoti ļoti pozitīvi iespaidi, kad Reinis pirmo reizi bijis viens pats ārpus mājas, viņš piedalījās Latvijas Bērnu fonda rīkotajā nometnē bērniem ar īpašām vajadzībām.
