Cik gan atvieglota būtu mūsu ikdiena, ja to vienmēr pavadītu racionāli jeb saprātīgi, mērķtiecīgi un lietderīgi spriedumi un rīcība! Tomēr mēs ļoti bieži tinamies un pinamies emociju un dažādu noskaņu radītajos mezglojumos. Tas turklāt padara lēmumus īpatnēji smagnējus, jo mēdz pievienot frāzes no «nekad vairs» un «nemūžam» krājumiem. Tāpēc šādi mesti akmeņi nelido tālu, bet piezemējoties parasti gana sāpīgi bliež. Un galu galā tos nākas salasīt, ņemot atpakaļ «ja tu tā, tad es šitā» sarunāto. Tomēr nav viegli izvairīties pieņemt lēmumus, kad bango emociju jūra. Esam taču dzīvi, ar katru savu taustekli uztverdami apkārt notiekošā radītos impulsus, kas citu vieglāk, citu grūtāk – spēj uzvedināt uz attiecīgu rīcību, kurai nav nekāda sakara ar mērķtiecību, lietderību un saprātīgumu. Un traģiski, ja šī «aiziešana pa pieskari» notiek dzīves svarīgākajos pagriezienos, kad jāizvēlas profesija, jādibina vai jābeidz attiecības, jāmaina darbs, jo emociju uzplūdā parasti tas tiek darīts par spīti – lai kaut ko citiem pierādītu, iegrieztu, gandarītu atriebības jūtas. Tomēr šis apmierinājums beidzas ārkārtīgi ātri, atstādams mieles un nožēlu – nu kāpēc man vajadzēja to darīt?!Dažkārt gan emociju klātbūtne rīcībā un spriedumos tikai palīdz, jo racionālajam piemīt nedaudz mehāniska daba. Tas tik ļoti dzenas pēc vienīgā pareizā risinājuma, ka nogrūž malā ne vien visu lieko, bet arī cilvēcību. Tāpēc laiku pa laikam labi, ka jūtas spēj pārkāpt mūrim, ko uzcēlis prāts, jo sekošana sirdij, lai cik nelietderīga un neprātīga šķistu, galu galā ir vērtīgākais ieguvums. Tā ietver sevī spēcīgu līmi noturēt kopā lietas, kas, domājot racionāli, nav savienojamas.Tomēr lai dzīvo spēja sapratīgi, mērķtiecīgi un lietderīgi spriest! Nē – drīzāk līdzsvars starp racionālā un jūtu ietekmi mūsu lēmumu pieņemšanā, jo tas ļautu mērķtiecīgi virzīties uz veiksmīgāko, visiem pieņemamāko rezultātu, kas ar labpatiku atbalsojas arī emocijās. Tās savukārt visam procesam piešķirtu kārtīgu enerģijas lādiņu. Tāpēc jau vienmēr emocijām nevar ļaut skriet pa priekšu, jo kā nesavaldīti kumeļi tās mēdz sagāzt žogu stabiņus un izbradāt laukus! Jāspēj valdīt un valdīties!
