Zaļenieku ļaudis vietējo autoveikalu sauc par Dieva dāvanu un lielu laimi.
Ir pulksten pusdeviņi no rīta, vaigos kož rudens dzestrums, bet Zaļenieku centrā pie vietējā veikala «Magone» manāma rosība. Busiņā tiek krautas maizes kastes, milti, sviests, krējums, žāvētas reņģītes, svaigi ceptas bulciņas un citi gardumi, bet uz mašīnas durvīm lieliem burtiem rakstīts – «Autoveikals». Tas gatavs doties pie cilvēkiem uz vietējā un kaimiņu rajona attālākajām lauku sētām. «SIA Magone S» ir vietējais uzņēmums, kam Zaļeniekos pieder savs veikals, kafejnīca, konditorejas ceptuve. Tas nodrošina ēdināšanu vietējā skolā un bērnudārzā. Pagājis jau desmit gadu, kopš uzņēmums attālākos lauku ļaudis pieradinājis pie tādas «ekstras» kā autoveikals. Vietējie uzņēmuma vadītājām Smuidrai Berķītei un Agitai Morozovai velta tikai labus vārdus un ir pateicīgi par «bodi uz riteņiem».Pērk gan maizi, gan baterijas Autoveikala izbraukumu grafikā iekļauti vairāki maršruti. Šīs trešdienas rītā busiņš stūrēja Krimūnu virzienā. «Dažkārt brauciens ilgst pusi dienas, lai aptvertu visas sētas. Viss atkarīgs no «naudas dienām» – ja saņemta pensija, cilvēki iegādājas vairāk preču. Ir reizes, kad veikalu izpērk gandrīz tukšu. Ja preču pietrūkst, braucam atpakaļ uz veikalu un tad turpinām ceļu, jo cilvēki mūs gaida un tukšā nevaram pie viņiem doties,» uzsver A.Morozova. Jau trīs gadus maršrutā iekļauts arī kaimiņu rajona nostūris – Krimūnas un Akācijas. «Cilvēki palūdza, un, kāpēc ne? Daudz preču vedam uz pasūtījuma, šorīt jau desmit minūtes pāri septiņiem zvanīja pircējs,» stāsta veikala saimniece. Autoveikalā līdz ar pārtiku nopērkams arī veļas pulveris, ziepes, šampūns, tualetes papīrs, laukos pieprasītas esot baterijas. Preci tirgo par veikala cenām. «Kāds mums labums? Tie ir mūsu pagasta iedzīvotāji, un, ja ir iespēja viņiem palīdzēt, kāpēc to nedarīt? Tiešām izjūtam cilvēku prieku un pateicību. Nevaram viņus pievilt,» noteic Agitas kundze. Nelielajā veikaliņā manāmi arī piena produkti un gaļas izstrādājumi. Tirgotavas saimniece rāda, ka produkti, kas ātri bojājas, tiek pārvadāti speciālās aukstuma somās. Saņemtas gan Pārtikas un veterinārā, gan Valsts ieņēmuma dienesta atļaujas tirgoties, busiņā ir kases aprāts.Kā patīkams rituāls Veikala pirmā pieturvieta ir «Raķešu» mājas pagalms, kur ar paprāvu iepirkuma somu rokās, atspiedies pret ēkas stūri, stāv sirms vīrs. Pamanījis autobusu, viņš sarosās un steidz pretim. «Parasti pērku ēdamo – maizīti, kādu gabaliņu gaļas, vēl šo to. Kas mums nekaiš – pašiem sava bode, un vēl uz riteņiem – nu feini,» priecājas Viktors Caune. Viņš stāsta, ka autoveikala gaidīšana ir patīkams rituāls. «Var kaimiņus satikt, par dzīvi aprunāties. Mums puišu nav, ar ko tā papļāpāt, ar meitenēm vien sanāk,» joko Viktoronkulis. Norēķinādamies par pirkumu, viņš stāsta, ka naudiņas iztikšanai pietiek. Dzīvojot divatā ar sievu, arī dienas vieglāk vadāmas. «Kas zina, kā būs tālāk, vai atkal no pensijas nenoņems. Tad gan būs pagrūti, jo zāles un malciņa jau tagad ļoti dārga. Bet tā – drēbju pietiek, paēduši esam, ko lauciniekiem vairāk vajag,» viņš nosmaida. Uz veikalu atsteigusies arī kaimiņmājas iedzīvotāja, ļoti neparasta vārda īpašniece – Blondīna Freiberga. «Kas nekait – nupat skatījos seriālu un ik palaikam tik uzmetu aci logam, vai veikals nav klāt. Izdzirdēju mašīnas tauri un žigli nācu šurp. Nav ne jāpucējas, ne jāuztraucas, kā izskatos, – nu labi ir! Paldies Zaļenieku veikalam!» priecājas Blondīna.Iepirkties kļuvis lētāk«Man, lūdzu, divas klona maizītes, divas baltmaizes, divus krējumus…» savu skaitāmo sāk pensionāre Biruta Neimane. Parasti viņa autoveikalu sagaida ar sarakstu rokā, šoreiz tā vietā darba cimdi, jo busiņš piebraucis, kad sieviete rosījusies dārzā un aši steigusies pēc naudas maciņa. «Pensionāram šāds pakalpojums nozīmē ļoti daudz. Galvenais, ka ērti, jo visu nevar atvest no pilsētas,» viņa piebilst. No Birutas kundzes mājām līdz veikalam mērojams trīs kilometru ceļš: «Ja jāiet kājām un jānes vēl soma – nevaru. Autobusi mums te kursē ļoti reti, rudenī un ziemā īpaši nekur negribas braukt. Parasti pērku visu, kas nepieciešams, citreiz sagatavoju sarakstu, lai neko neaizmirstu. Ja kāds ciemiņš gaidāms, pa telefonu pasūtu kādu tortīti, garšīgāku cepumu,» neslēpj sirmā kundze. Viņa atzīst, ka pārtikai jūtams cenu kritums – ja agrāk bijis grūti iekļauties desmit latos, tagad par pirkumiem tik daudz pat nesanākot. «Maize gan dārga, cenu atšķirības īpaši nejūtu, bet viss cits kļuvis lētāks,» rēķina Birutas kundze. «Pat suņi uz mums nerej»Pa pagasta nomaļākajām vietām līkumu līkumus met šoferītis Renārs Balans. Viņš autoveikalu stūrē no pirmās dienas. «Ziņām» stāsta, ka andeles lietās neiejaucas, viņa uzdevums esot tikai stūrēt. «Visi runā, ka laukos ceļi nav izbraucami. Es gan tā neteiktu. Stipra lietus laikā vai dziļā ziemā šur tur ir pagrūtāk izbraukt, bijuši arī gadījumi, kad nogrimstam un nepieciešama traktora palīdzība, lai busiņu izvilktu no kupenas, taču mūsu ziemas ir siltas un sniega maz,» secina Renārs un piebilst: «Tas, ko vietējā uzņēmēja dara, ir neatsverami. Daudzi cilvēki Smuidrai par to ir pateicīgi un slavē viņu.» Uz busiņu parasti pat suņi nerejot – pieņem kā savējo. Pārdevēja Indra Folkmane kustas kā maza skudriņa – viņai pircēju netrūkst. «Pieprasītākā ir maize, milti, siers, margarīns. Parasti pensionāri izpērk ledenes, cepumus. Laukos maz palikušas sētas, kur ir gotiņas, tāpēc labprāt pērk arī pienu. Lielākoties cilvēki nāk ar produktu sarakstiem, sapērkas uz nedēļu un gaida mūs atkal. Viņi ir ļoti jauki, bieži cienā ar pašu audzētām ogām, āboliem. Apjautājas, kas jauns notiek centrā. Šķiet, ka cilvēki dziļos laukos ir vientuļi, bet ļoti labsirdīgi,» spriež Indra. Trešdienās svētkiAutoveikalu «par savējo» jau trīs gadus sauc arī Dobeles rajona Krimūnu ļaudis. No Sandras Strodes mājām tuvējais veikals ir četru kilometru attālumā. «Negribas doties uz pilsētu, ceļš arī dārgs, bet, kad ir kādas darīšanas, jābrauc vien ir. Parasti gaidām savu veikaliņu. Kad ar naudiņu grūti, pārdevēja mums maizīti iedod uz parāda, jo zina, ka noteikti atdosim,» stāsta Sandra. Lielajā mājā dzīvo četras ģimenes. Viņas darbs ir kopt savu uz gultas palikušo dēlu, vīrs braucot uz darbu Tērvetē. «Tā mēs te dzīvojam, un nav ne vainas. Nevar teikt, ka esam trūcīgi, jo visa kā pietiek,» noteic Sandra. Tikmēr jau iepirkusies viņas māsa Astrīda un, kliņģeri rokās turēdama, sauc: «Trešdienās mums vienmēr ir svētki. Re, šodien arī nopirkām kliņģeri, bērniem – saldējumu, un tagad visi iesim pie mammītes, vārīsim tēju, ēdīsim kliņģeri, un mums būs svētki.» Aplūkot veikala labumus atnākusi arī 80 gadu vecā māmuļa Ausma. Drēgnumā uz spieķīša balstoties, viņa smaida un nosaka: «Kur es, nabags, varu aizkulties, man jau pāri 80. Ļoti labi, ka veikals piebrauc klāt, esmu liela saldummīle, šodien sakārojās šokolādi un saldējumu – tas nekas, ka laiks auksts.»
