Ābolu pilna zeme, plīsušie burkāni jāved uz briežu dārzu, bet konservu cehs stāv pustukšs.
«Pirms dažiem gadiem, kad veselība sašķobījās, paziņas man teica: «Liec to zemniekošanu nost! Nāc uz tālbraucējiem šoferiem, pelnīsi septiņsimt eiro mēnesī.» Pirmajā brīdī likās, ka varbūt tiešām kaut kas ir dzīvē jāmaina. Taču, pamatīgāk pārdomājot, nolēmu, ka palikšu vien savos Laukaiņos. Nebūs jānīkst automašīnā uz robežām un arī ienākumi, saimniekojot pašam savā zemnieku saimniecībā, sanāk lielāki,» prāto Egons Oļševskis. Sāka desmiti, turpina dažiViņš skaita, ka ir viens no četriem, pieciem Valgundes pagasta zemniekiem, kuru deviņdesmitos gados dibinātās saimniecības turpina darboties. Startējuši vairāki desmiti. Tomēr lielākajam vairumam nav veicies, un tagad zeme stāv atmatā. No turienes Laukaiņos nāk iekšā nezāles, dadži, kas jāmiglo. Tagad par nekoptu zemi draud lielāki sodi, tādēļ lielākas cerības, ka galu galā lauki nonāks strādātgribošu saimnieku rokās. Nebūs tā, ka atliek tikai reizi gadā nopļaut zāli, lai saņemtu ES subsīdijas. «Pūre» varēja saņemtiesĪpaša «cemme» saimniekam ir arī uz Valgundes konservu ražotnes īpašnieku Vilni Barovski. Viņš bija sekmīgs vadītājs astoņdesmito gadu vidū un beigās, kad Vītoliņos ražoja konservus, saldējumu, ārstniecības augu ekstraktu un pat alu.Taču mūsdienās ražošana ir sašaurinājusies tiktāl, ka lielākā daļa no agrāk apsaimniekotās teritorijas aizaugusi ar pamežu. E.Oļševskis saka: «Man zemnieki ir stāstījuši, ka bezdibeņa malā savulaik bija arī pazīstamais uzņēmums «Pūre». Taču tur ar kredītu tika iepirktas nelielas modernas, automatizētas augļu, ogu un dārzeņu pārstrādes līnijas, un risks ir attaisnojies. Ja Valgundē turpinātu darboties konservu ražotne, vai te aizaugtu zeme, dārzos pūtu āboli? Mārrutkus varētu audzēt, burkāni smilšainajā zemē labi padodas. Tagad iešķeltos burkānus vedu mežā uz briežu dārzu, bet no tiem taču var spiest sulu.» Egons priecājas, ka Valgundes centrā jauniešiem uzbūvēts padomju laikā iesāktais kultūras un sporta centrs «Avoti», bet saistībā ar ražošanu gan daudz kas varētu būt labāk. Zemniekiem klājas normāliLaukaiņu 44 hektāros tirgum audzē kartupeļus, kāpostus, burkānus, bietes, gurķus (zem plēves), kā arī graudus. Produkcija tiek vesta uz «Ģintermuižu», Kalnciema vidusskolu, kā arī Mērsragu, kur Egonam ir līgums ar kafejnīcu un kundes ciema tirgū. Lielveikali ar viņu pat nerunājot. Tomēr pircēji sāk novērtēt, kas ir manta un kas nē. Laukaiņiem krīze nav mazinājusi produkcijas apjomu, taču ienākumi ir sarukuši cenu lejupslīdes dēļ. «Tie, kuri teic, ka zemnieks šodien nevar dzīvot, runā aplamības. Bez rezervēm saimniekot, protams, nedrīkst. Kad sākās tas nenormālais kredītu bums, es jau jutu, ka kaut kas nebūs labi,» atceras E. Oļševskis. Pēdējā laikā Laukaiņos kredīti nav ņemti un vecais par traktora iegādi ņemtais ir ar smagu prātu atdots (traktoru daudzkārt nācies remontēt). Pēc darbiem jāvērtēUz vēlēšanām vienmēr Egons iet. Taču par ko nākamruden balsot vēlēšanās? Šajā jautājumā dziļas pārliecības neesot. Viņš ir iesaistījies Zemnieku saeimā un vairākkārt balsojis par Zemnieku savienību. E.Oļševskis teic: «Par politiskajām partijām mums galvenokārt nākas spriest pēc viņu solījumiem. Darbus ieraudzīt ir grūti. No valdošās koalīcijas puses amorāli bija tūlīt pēc jūnija pašvaldību un eiroparlamenta vēlēšanām samazināt pensijas, budžetu izglītībai, medicīnai. Tas būtu tas pats, ja es kādam apņemtos piegādāt kartupeļus, bet tad vienu dienu izdomātu, ka preci varu arī nevest. Uzticība būtu zaudēta, un manā vietā sarunātu citu. Taču politiķi lielā mērā ir palikuši tie paši.» Par administratīvo reformu un to, ka Valgundes pagastā vairs nav pašiem savas noteikšanas, saimnieks neuztraucas. Šā vai tā galvenokārt darīšanas iznāk Jelgavā. Lielākais prieks Egonam Oļševskim ir par četriem bērniem un pagaidām sešiem mazbērniem, no kuriem jaunākajam – Robčikam – ir tikai trīs mēneši. Lai arī vectēvam augstās skolās nav iznācis iet (zemnieku gudrība iegūta sarunās ar veciem vīriem un arī nākusi mantojumā no vecākiem), bērni ir labi izglītoti un dzīvē nodrošināti. Dēli Egīls un Guntars dzīvo turpat Laukaiņos un lielajos darbos cenšas tēvam palīdzēt. Tomēr pamatā viņš ar saimniecību tiekot galā pats. Ja nu vienīgi ražas novākšanā jāaicina talcinieki. Viņš ir pateicīgs valgundniekiem, kuri nekad to neatsaka. Vēl uz lauka palicis pushektārs burkānu, kas gaida sausāku dienu, kad varēs tos novākt. ViedoklisKārlis Degainis, kaimiņš, «Mierlauku» saimnieks Egons ir riktīgs laucinieks, pazīstu vēl no bērnības, abi vienā Kalnciema vidusskolā gājām. Kolhozā viņš strādāja par traktoristu. Nav tādas lietas, ko Egons nemācētu gan tehnikā, gan agronomijā. Ir viņam visādi izgudrojumi, lai atvieglotu dzīvi. Laukaiņi pārtiek vienīgi no lauksaimnieciskās ražošanas. Un tiešām «pārtiek» nevis «iztiek». Nezinu, kā viņš visus savus darbus paspēj, jo paveikts tiek tiešām daudz. Laukaiņu piemērs pierāda, ka var sekmīgi pastāvēt arī nelielas, pirmā Latvijas laika apmēra jaunsaimniecības, ne vienmēr vajadzīgs tūkstoš hektāru un milzīgi ražošanas apjomi. Laukaiņi ir uzcelti uz trīsdesmito gadu jaunsaimniecības drupām. Vecie saimnieki tika izsūtīti, un tur bija postaža. Pateicoties Egonam, Laukaiņi ir atdzimuši.
