«Mirkli, stājies!» tik ļoti gribas iesaukties brīdī, kad ir tik labi, labi. Pierunāt, piesiet, lai neiet, kaut apziņa skaidri diktē – dabā nekas nekad nestāv uz vietas, bet traucas, virpuļo, kustās un mainās! Mēs esam vien pieraduši un vairs nemaz nejūtam, ka saules lēkts un riets nav vienkārši krāšņs skats aiz loga, bet zemeslodes apgrieziens ap savu asi, un gadalaiku precīzā mainība – tās plašāka kustība 365 dienu garumā. Brīnums, ka galva nav noreibusi! Pie vainas būs vestibulārais aparāts, kas noregulēts tā, ka, šķiet, stāvam uz stingri nolikta pamata. Tomēr, ai, kāds apmāns… Nemitīgā kustībā un mainībā ir arī pats cilvēks, katra viņa šūna, kas izdzīvo savu attīstības ciklu. Īpatnēji, ka mēdzam jūsmot par mazuli, kuram izspraucies pirmais zobiņš, un skolas bērnu, kurš pa vasaru izstiepies tā, ka skolotājai grūti atpazīt. Tomēr tajā pašā laikā satrūkstamies, pamanot kārtējo sirmo matu un krunku sejā, mēģinot aizzieķelēt ar ko «revolucionāru». Taču vēl nav izgudrota neviena pieklājīga laika stādināšanas iekārta. Ir gan ļaudis, kas par bargu naudu piekrituši sevi pēc nāves īpašā veidā iesaldēt, cerot, ka reiz kāds šo bremzi atradīs, tomēr tā drīzāk ir nespēja pieņemt Lielo kārtību, saskatīt tajā jēgu un samierināties, ka atrodamies nemitīgā kustībā un mainībā.Kustas arī apstākļi un īpaši patlaban, kad vairs nav spēkā vakardienas vienošanās un solījumi. Tam nevajadzētu mūs pārsteigt, tomēr parasti pārmaiņas noķer nesagatavotus. Ja vien tām vispār iespējams sagatavoties… Drīzāk var būt nomodā, vērot, manīt svārstības, kalkulēt scenārijus, apzināties, ka stāvam uz kā ļoti trausla, kas vienā mirklī spēj vienkārši sagrūt, ievelkot trekni melnu svītru starp «tad» un «tagad». To sauc par mūžīgi pulsējošo, trauksmaino dzīvi. Starp citu, tai arī patīk līdzsvars, un jau nākamajā pagriezienā tā piedāvā mirkli, kuru atkal tik ļoti gribas noturēt.Visā šajā jezgā, domāju, labā ziņa ir tā, ka gluži kā ērgļi brīvībai mēs esam dzimuši kustībai. Tā ir mūsu visdabiskākā vide, kaut pārmaiņas brīžam šķiet nogurdinošas un mokošas, jo zaudēt ir smagi. Tomēr tos mirkļus jau nevajag palaist pavisam – tiem ir paliekama vieta atmiņās…
