Topošajā brošūrā godā celta ne prasta nerātnība, bet gan attapība, drosme un cerība uz tautas nākotni.
Gatavojot Latvijas Lauksaimniecības universitātes jubilejai veltīto brošūru «Nerātnie studentu stāsti. Tapis Jelgavā», atklājās vairāku notikumu apraksti, kas it kā neiederas tajā jautrajā, bezbēdīgajā un mīļajā kņadā, kas apvij jaunu cilvēku gaitas un tomēr pieder pie spilgtiem studentu dzīves apliecinājumiem. Šoreiz publicējam agrākā agrofirmas «Nākotne» vadītāja Valerijana Konovalova, kā arī profesora Luda Pēka atmiņu stāstus. «Met nost nazi!»Valerijans Konovalovs: Tovakar savā kopmītnes istabiņā strādājām diplomdarbus, kad negaidīti izdzirdām turpat Pētera un Lielās ielas krustojumā starp 6. agronomu kopmītnēm un Annas baznīcu lielu troksni, kas liecināja – noticis kas ārkārtējs. Kopā ar grupas biedriem Ivaru Sekaci un Alfonu Ziņģi tolaik Latvijas čempionu brīvajā cīņā, izskrējām no kopmītnēm un redzējām, ka noticis smags noziegums – sadurti divi taksisti, no kuriem viens bija miris. Slepkava bēga uz Dobeles pusi un nozuda kaut kur starp dzīvojamo māju pagalmiem. Likās, ka noziedzniekam izdevies aizmukt, kad pēkšņi viņu ieraudzīju Lielās ielas vidū, kur ierīkoti apstādījumi, kas sadala ielu pretējās braukšanas joslās. Ivara un Alfona tajā mirklī man līdzās vairs nebija. Noziedzniekam uzsaucu: «Met nost nazi!» Viņš nepakļāvās. Taču man izdevās viņu satvert tā, ka nazis izkrita no rokas. Aiz čupra vilku šo uz miliciju. Tuvojoties kopmītnēm, palīgā piesteidzās miliči, draugi. Nozieguma vietā sanākušie cilvēki, šķiet, bija gatavi aizturēto saplosīt. Pēc šā gadījuma rektors Pāvils Zariņš mani apbalvoja ar trīsdesmit rubļu prēmiju. P.S. Kad V.Konovalovam jautāju, kur viņam tāda drosme, aizturot bīstamu noziedznieku, viņš atbildēja: «Tā vajag» – un piebilda, ka tolaik bijis labs sportists, slēpotājs, kā arī puisis ar obligātajā dienestā un studentu vienībā neskartajās zemēs gūtu dzīves pieredzi. Viens no LLU populārākajiem mācību spēkiem Augstākās matemātikas katedras profesors Rūdolfs Ozoliņš studenta gados sāka nodarboties ar cīņas sportu tādēļ, ka pieredzēja traģēdiju, kad kādu studentu ballē nodūra. Stāsta, ka profesors sportā gūto cīņas prasmi parādījis īsā sarunā ar kādiem iereibušiem kārtības traucētajiem.Ar oficiālu atvainošanos Ludis Pēks: Kāds astoņdesmito gadu notikums Jelgavā uzlaboja milicijas attieksmi pret studentiem. Studentu un Jelgavas milicijas (tagad policijas) attiecības daudzu gadu garumā bijušas diezgan saspīlētas. Pirmkārt, studenti nav eņģeļi, īpaši jau astoņsimt «mehu» zēnu, kas, no ģimenes acīm tikuši prom un iekļuvuši jautrās studentu kompānijās, veica visādas sabiedriski nepieņemamas lietas. Parasti «krīzes vecums» turpinājās līdz trešā kursa beigām. Otrkārt, (tā ir mana hipotēze) varas struktūrās dienēja cilvēki, kuru sākotnējais sapnis bija kļūt par studentu, taču tas viņiem nebija veicies, un tādējādi, pieļauju, dažiem miličiem veidojās neapzināta nepatika pret tiem, kuri bija pieņemti augstskolā. Tādi likuma sargi mūsu zēniem veltīja pastiprinātu uzmanību. Trešais ir vides faktors. Proti, no fakultātes ēkas Čakstes bulvārī, kur zālē notika un vēl aizvien notiek diskotēkas un balles, ceļš uz kopmītnēm iet caur pašu pilsētas centru. Puiši tur bieži gājuši ar lielu troksni, gāžot ārā savu neiztērēto enerģiju. Līdzīgi caur pilsētas centru devās arī no restorāna «Lielupe», kafejnīcām «Dzirkstele», «Perpetum mobile» (tagad kluba «Četri baltu krekli»). Galu galā ļoti tuvu «mehu» kopmītnēm vēl joprojām atrodas arī milicija – policija ar dežūrdaļu. Šie trīs apstākļi radīja situāciju, kad «mehu» zēni no milicijas cieta vairāk nekā citi pilsētas iedzīvotāji. Tā reiz astoņdesmito gadu sākumā viens «mehs», bēgdams no milicijas (droši vien viņš nebija bez grēka), paguva ieskriet savās kopmītnēs. Koridorā puisi tomēr saķēra divi milicijas darbinieki un sāka bēgli fiziski iespaidot. To redzēja kopmītņu dežurants, kurš bija kara dalībnieks un drosmīgs cilvēks. Viņš nebaidījās uzrakstīt ziņojumu dekānam Olafam Brinkmanim. Tā fakultātes vadības rīcībā nonāca dokuments, ar kuru mēs devāmies meklēt savu cietušo studentu. Nonākot milicijā, radās iespaids, ka puisi nolemts paturēt apcietinājumā 15 diennaktis – tik ilgi, lai uz ķermeņa sadzīst pierādījumi miliču patvaļai. Puiša aizstāvībai fakultātes rīcībā bija spēcīgi resursi. Pirmkārt, ļoti kompetents, pieredzējis jurists, Darba aizsardzības katedras docents Otto Straume. Viņš sagatavoja iesniegumus Latvijas PSR Iekšlietu ministrijai un Jelgavas milicijas priekšniekam. Otrkārt, uz šā dokumenta parakstījās Otrā pasaules kara veterāns profesors Nopelniem bagātais zinātnes darbinieks Vladimirs Jansons. Pateicoties dekāna sakariem, iesniegums arī aizgāja līdz Iekšlietu ministrijai. Jelgavas milicijas priekšnieka zvans akadēmijas rektoram šo lietu vairs nevarēja pārvērst par nebijušu. Tālāk sekoja risinājums: arestētā «mehu» zēna tūlītēja atbrīvošana, Iekšlietu ministrijas pārstāvja ierašanās uz rektorāta sēdi un atvainošanās, puiša fiziskā iespaidošanā iesaistīto divu jauno miliču pazemināšana pakāpē un atvaļināšana no dienesta, todien dežurējošā majora atvaļināšana pensijā. Drīz vien uz citu dienesta vietu tika pārcelts arī Jelgavas milicijas priekšnieks, ko pazinām kā godprātīgu cilvēku. Jāpiebilst, ka studentu arestus, nokļūšanu atskurbtuvē prata izmantot padomju slepenā dienesta Valsts drošības komitejas pārstāvji. Viņiem bija iespējas grēkos pieķertā studenta sodu mīkstināt, padarīt plašākai sabiedrībai nezināmu. Apmaiņā pret šo pakalpojumu vainīgais tika spiests kļūt par slepeno ziņotāju. No drošībnieku viedokļa tas bija profesionāli perfekti, taču, protams, neētiski. Aprakstītais notikums mainīja uz labu situāciju arī šajā jomā.
