Netālu no manas mājas uz elektrības staba ir stārķa ligzda. Katru pavasari es gaidu savu draugu. Man nevajag skriet un skatīties, vai viņš jau ir atlidojis. Šis lieliskais putns nolaižas mūsu lapeglē un sāk savu klabināšanu. Pēc tam aizlido.
Netālu no manas mājas uz elektrības staba ir stārķa ligzda. Katru pavasari es gaidu savu draugu. Man nevajag skriet un skatīties, vai viņš jau ir atlidojis. Šis lieliskais putns nolaižas mūsu lapeglē un sāk savu klabināšanu. Pēc tam aizlido, it kā sasveicinājies ar mani. Skatoties uz viņu, es iedomājos sevi viņa vietā. Kā es lidotu! Es būtu brīvs, un visas debesis piederētu man. Varbūt es nolaistos uz kādas egles vai uz visskaistākās debess maliņas. Es no augšas redzētu, kā izskatās zeme. Cik tā ir skaista! Cik brīnišķīgi ir būt brīvam un lidot, kad un kur gribi. Sajust vēja stiprumu spārnos un lietus pieskārienus. Es varētu ilgi tā sapņot. Bet es esmu es, un stārķis ir stārķis. Katram jābūt savā vietā. Tomēr man brīžiem žēl, ka neesmu stārķis.
Edgars Zakovics, Straumes sākumskolas 4. klases skolēns
