Ikdienišķi kratoties vilciena vagonā savās dienas gaitās, mums nerodas nekādas vajadzības iedomāties par cilvēkiem, kas rūpējas un atbild par brauciena sekmīgu norisi.
Ikdienišķi kratoties vilciena vagonā savās dienas gaitās, mums nerodas nekādas vajadzības iedomāties par cilvēkiem, kas rūpējas un atbild par brauciena sekmīgu norisi. Jo viss taču rit normāli. Kas raksturīgs darbam uz dzelzceļa, vai šis darbs ir kaitīgs – ar šiem jautājumiem devos uz Jelgavas staciju.
No savas un citu pieredzes stāsta terapeite, dzelzceļnieku medicīniskās komisijas priekšniece Anita Silmačonoka: «Lokomotīvju vadītāji un to palīgi pārcieš daudzas stresa situācijas. Kā izrādās, viņi, vadot vilcienu, redz tikai sliežu ceļu tālu priekšā. Tā ka, ja kāds atrodas uz sliedēm lokomotīves priekšā, vadītājiem dažkārt nav iespējams izvairīties no avārijas. Šie dzelzceļa strādnieki ir tie, kas visbiežāk slimo.
Bīstams darbs ir sargiem, kas apsargā cisternas, jo notiek bruņoti uzbrukumi.
Smagais darbs dzelzceļā īsti piemērots ir vīriešiem, taču samērā daudz sieviešu turpina strādāt par ceļu montierēm. Viņām ik dienas daudz smagu priekšmetu ir jāpārcilā ar rokām. Gan ziemas aukstumā, gan vasaras karstumā šie cilvēki strādā, darba pārtraukumā ēzdami tikai līdzpaņemtu sausu ēdienu. Daudziem no viņiem ir slimi kuņģi, apsaldētas nieres un citas kaites.
Kā galastacijā pienāk vilciens, pie darba jāķeras vagonu apskatītājiem. Viņu ziņā ir bojājumu atrašana un novēršana. Dežūra ilgst divpadsmit stundu, sliedes ir eļļainas un slidenas. Uz tām ir viegli pakrist. Viena maiņa aprēķinājusi, ka savas dežūras laikā noskrienot 50 kilometru. Šiem strādniekiem arī jāuzmanās no bruņotiem uzbrucējiem.»
Par darba bīstamību Jelgavas lokomotīvju depo stāsta priekšnieks Jānis Stabiņš: «Agrāk, kad bija tvaika lokomotīves, to vadītājiem bija kaitīgs darbs. Nepārtraukti bija jāelpo ogļu putekļi. To varu teikt no savas pieredzes. Uzskatu, ka tagad, kopš esam pārgājuši uz dīzeļlokomotīvēm, no šā viedokļa darbs veselībai vairs nav bīstams. Ja nu vienīgi vadītāju palīgiem, kas, dodoties uz dīzeļtelpu pārbaudīt, vai viss ir kārtībā, neuzliek austiņas. Tā gan ir viņu pašu vaina.
Bīstamība šajā darbā ir tāda pati kā šoferiem pie stūres. Lokomotīves nebrauc ātrāk par 80 kilometru stundā. Ja uz sliedēm atrodas cilvēks, avārijas situācija var rasties pat tad, ja viņš ir pamanīts, jo bremzēšanas ceļš ir garš – 600, 700, 800 metru. Grūtāk ir braukt miglainā laikā, protams, arī naktī. Ir daudz stresa situāciju.
Pie mums strādā arī atslēdznieki, kas remontē un apkopj lokomotīves. Viņu darbs ir bīstams, vienīgi strādājot pie karstajām lokomotīvēm, kas ir tikko atbraukušas un nav vēl atdzisušas.»
Pagājušajā gadā kāds ceļu montieris saslimis ar ērču encefalītu, «Ziņām» pastāstīja ārste higēniste Laila Celmiņa. Līdz tam neviens no ceļu montieriem Jelgavas ceļu distancē, t.i., 340 cilvēku, nebija saņēmuši aizsargpotes. Šī saslimšana bija stimuls, lai potētu pret ērču encefalītu. Tagad visi darbinieki jau ir divreiz injicēti.
Jelgavas ceļu distances meistars Viktors Arčugovs izteicās, ka visbiežāk strādnieki slimojot ar radikulītu. Arī ziemā dzelzceļnieki slimo vairāk, jo apģērba jakas ir īsas un daudziem par mazu. Bet bezdarba apstākļos cilvēki pārāk nešķiro darbus.
