Bērnībā kopā ar draudzeni mēdzām sapņot, kā būtu, ja vienā mirklī visi izgaistu, mums atstājot pasaules bagātību. Kā mēs nejēgā ēstu saldējumu, ārdītos pa rotaļlietu veikalu un pucētos. Baudītu brīvību… Tomēr fantāzijas lidojums pat mūsu bērna prātā ātri vien atsitās pret aukstu stikla sienu. Tad to sapratām tikai intuitīvi – izrādās, ka šajā dzīvē nav nekā vērtīgāka par cilvēciskām attiecībām!Un diemžēl nav arī nekā sarežģītāka… Process, kas spēj ļoti daudz ņemt, lai tikpat daudz dotu. Kā nekļūdīga spēle «uz visu banku», tomēr pārāk bieži izvēlamies to neizspēlēt, jo pusceļā kāds nesapratis, vīlis un sāpinājis. Iespējams, tādēļ mēs tik ļoti baidāmies pielaist otru tuvāk. Dažkārt mēdzu vērot un baudīt mazu bērnu saskarsmes prasmi – cik gan maz laika nepieciešams, lai viņi pārvarētu biklumu, noskaidrotu otra vārdu un apskaužamā azartā laistos kopīgās rotaļās! Bet turpat stāvam mēs un nekustamies. Vien skumīgos brīvdienu vakaros, noguruši no savējo nemitīgās ņirboņas visapkārt, pūšam, ka esam palikuši bez draugiem – nav pie kā aizdoties, lai vienkārši padalītos ar dzīvi. Varam jau teikt, ka pietiek ar savējiem. Tomēr tā ir tuvredzība! Bet varbūt savrupības slimība, kas pāris gadu desmitos sadzēlusi mūsu sabiedrību? Cilvēks nespēj bez mīlestības un atbalsta, bet vienīgais, kas to spēj sniegt, ir tāds pats cits cilvēks!
