Pieminot vārdu «taksometrs», prātā nāk bērnība un septiņdesmito gadu beigas, kad mūsu lauku mājas pagalmā ik pārsestdienu līgani ieripoja lepna volga ar košu zīmi uz jumta «Taxi». Tie bija lielākie prieki bērniem, jo ciemos bija atbraukusi Rīgas tante. Allaž laipnais šoferītis galvaspilsētas dāmai no taksometra bagāžnieka palīdzēja izcelt somas ar lielpilsētas labumiem, kādi pie mums laukos pat sapņos nerādījās, kur nu vēl vietējā veikalā nopērkami.Tie laiki jau sen pagājuši, un šodien taksometru pakalpojumus pārsvarā cilvēki izmanto kā SOS saucienu galējas nepieciešamības gadījumā. Likstas ar nemaksātājiemTo, ka taksometru šoferi ir jautra tauta, pārliecinājos jau pirmajās sarunas minūtēs. Šoferīši Gatis un Bruno (viņu pašu izdomātie vārdi) pie taksometru stūrēs sēž gandrīz 20 gadu. Viņi stāsta, ka pasažieriem labāk tīkot braukt ar smaidošiem šoferīšiem – tādiem, kas prot «noplēst» arī kādu joku, nekā īgņām ar saskābušiem ģīmjiem. Joki un prieki gan beidzoties, kad cilvēks atsakās maksāt par braucienu. «Tad esam ļoti dusmīgi,» noteic Bruno.Ja taksometra pakalpojumus vēlas izmantot iereibušas personas, tām jārēķinās, ka daļa no samaksas par braucienu tiks palūgta jau iepriekš. «Agrākos laikos vedām visus uz visurieni. Cilvēks sēdās taksī, tika nogādāts līdz norādītajai adresei, samaksāja – un sveiki. Šodien ir citādi – aizdomīgus tipus savā automašīnā nevedu vispār, bet iereibušajiem samaksu prasu uz priekšu. Pēdējā laikā ir daudz tā saucamo «zaķu», kas grib izsprukt nemaksājuši, bet mums ir viena lieta…» noteic Gatis un, klikš, automātiski aizslēdz durvis. Daži mēdzot aizbildināties, ka norēķināties varot ar maksājuma karti. «Lūdzu, aizvedīšu līdz bankomātam, aiziesim, un jūs samaksāsiet,» rosina taksists. Gatis atceras vairākus gadījumus, kad viņu iegāzuši nemaksātāji vai ar tiem nācies cīnīties. «Aizvedu uz Rīgu vienu tikko atbrīvotu cietumnieku, kurš galapunktā dievojās, ka tikai ieskries mājās pēc naudas. Likās, īpaši bēgt viņam nebija kur. Bet šis aiziet un pazūd, skaidrs, – uz neatgriešanos. Zvanu Valsts policijai, stāstu, ka cilvēks nenorēķinājās, iegāja mājā un pazuda. Policija atbild, ka tā neesot viņu kompetence, lai zvanot uz Pašvaldības policiju, bet tur sūta atpakaļ uz Valsts policiju. Zvanu atkal, beigās man atbild: ai, labi, brauciet šurp un rakstiet iesniegumu. Ārprāc! Bet pa to laiku taču cilvēks no tās adreses aizbēgs. Protams, neko nepanācu, tikai secināju, kā strādā policija,» atzīst šoferis un tūliņ atceras otru kuriozu: «Viens tips pillā paprasīja, lai aizvedot šo līdz Auces pagriezienam – maksāšot. Pa ceļam puisis iemieg, bet, kad esam galā un modinu viņu, atsakās maksāt, jo neatceroties, ka pats būtu iekāpis taksometrā un ko solījies. Es viņu ķeru aiz čupra, sāku kratīt, šis spirinās un vienalga atsakās maksāt. Zvanu Pašvaldības policijai, tā atbild, ka uz rajonu nebraukšot, lai zvanot «valsteniekiem». Tur dežūrdaļā man pārjautā: nemaksā? Bet tu viņu uz policiju atvest vari? Atkal absurds. Beigās piekrita atbraukt, bet pa to laiku pasažieris jau bija atžirdzis un nobijies, tāpēc ātri samaksāja, un mēs šķīrāmies.» Uz ķīlām neuzķerasPasažieri mēdzot būt ne tikai iereibuši, bet arī izklaidīgi. Automašīnā atstāti cimdi, lietussargi, somas, brilles, dokumenti un citas lietas. Tā kā abi taksisti strādā firmā, aizmirstās mantas tiekot nodotas dispečerpunktā, un aizmāršīgie klienti tās tur var arī atgūt. «Atstāti arī maisi ar «īpaši vērtīgu» saturu. Ir tā – cilvēkam nav naudas, viņš sarunā ar taksistu, ka ieskries pēc tās mājās, bet ķīlā atstās somu vai maisiņu ar vērtīgām lietām, kas noteikti nedrīkstot pazust. Ielūkojoties maisa vai somas saturā, parasti konstatējam, ka tur ir kaut kādi krāmi. Uz tādām pasaciņām sen vairs neuzraujamies,» atzīstas Bruno. Ārzemniekus Jelgavā iznākot vest pavisam reti – mēnesī pāris svešā mēlē runājošo gadoties. Tie parasti ir kādu lielu starptautisku firmu pārstāvji Latvijā. Pēdējā laikā vairāk taksometrus izmantojot latvieši, kas bauda atvaļinājumu no darba ārzemēs, piemēram, Īrijā vai Dānijā. Šoferi atceras laikus, kad vienam taksometra vadītājam reiz vajadzējis kādu vīru vest uz Varšavu, jo viņam tikusi nozagta pase, bet otram tālākais brauciens bijis uz Lietuvu, kur kādai sievietei steidzami bija jānokļūst uz bērēm. Citam kolēģim pasažierus vajadzējis vest uz Kazaņu, Sanktpēterburgu. «Šodien tādu braucienu vairs nav, pārsvarā riņķojam tepat pa Jelgavu, un cilvēki gatavi maksāt vien pāris latu,» secina Bruno. Lētāk pakalpojumu «atlaist» nevarot, jo nodokļi jāmaksā, degviela un rezerves daļas lētākas nepaliek. Šoferi sašutuši, ka tehniskā apskate taksometram jāveic divas reizes gadā, lai gan Lietuvā tā esot tikai pa diviem gadiem reizi. Profesionāļi ar pieredziVīri uzskata, ka taksometru bizness Jelgavā neesot sakārtots un netiekot pilnībā kontrolēts: «Esam tikai viena oficiāla taksometru firma, kas maksā visus nodokļus, ievēro pasažieru uzņemšanas noteikumus. Mūsu automašīnās pieejami arī bērnu sēdeklīši. Pārējie taksisti darbojas kā individuālie komersanti un daudzas lietas dara, kā pašiem patīk. Piemēram, stāv un uzņem pasažierus tam neparedzētās vietās, izvairās no nodokļu maksāšanas un tā tālāk – viņiem ir saimnieki, kas ne par ko neatbild.» Padomju laikos bijis obligāts nosacījums beigt speciālus taksometru vadītāju kursus, tagad, lai saņemtu licenci, jāzina vienīgi valsts valoda. Bruno un Gatis stāsta, ka viņu firmā visi šoferi esot ar lielu darba pieredzi. «Esam profesionāļi ar 15, 20 un lielāku stāžu – sākām braukt ar volgām. Skaidrs, ka šodien mēs, tāpat kā daudzi citi, esam spiesti ieslēgt «izdzīvošanas ātrumu», bet taksometri bija, ir un būs vajadzīgi,» viņi pārliecināti. Ielas, tumsa un meitenes Taksisti gaužas par Jelgavas autoostu, kas zināmā mērā atspoguļo pilsētas seju. «Arī mēs te sēžam kā vilku bedrē, visapkārt melna tumsa, kājas var izlauzt. Tumšajā laikā cilvēki kā pelītes ātri, ātri izskrien cauri autoostai un meklē gaismu, kur justies drošāk. Nezinu, vai Latvijā ir vēl kāda autoosta, kuras teritorija ir tik nožēlojamā stāvoklī,» prāto Gatis. Cilvēkiem, vēlu vakarā atgriežoties no darba Rīgā, esot bail pa pilsētu iet kājām, piemēram, uz Satiksmes ielu, jo daudzas ielas ir tumšas. Viņš gan piebilst, ka ielas un ceļi pēdējā laikā palikuši izbraucamāki, ko gan nevarot teikt par māju pagalmiem. «Nu negrib iedzīvotāji savus pagalmus sakārtot,» secina Bruno. Ar adrešu atrašanu pilsētā neesot problēmu – numuri uz māju sienām redzami, vien mazdārziņu rajonos orientēties grūtāk. Vai taksometru klienti interesējas par meiteņu sniegtajiem pakalpojumiem? Šoferīši to noliedz un teic, ka ielasmeitas Jelgavā sen vairs nav manītas, bet par dažādo salonu un klubu piedāvājumiem viņi nezinot teikt.
