Cilvēkam, kas kaut reizi bijis smēdē karstākajā darba laikā, allaž neapskaužams šķitis kalēja darbs: nemitīgā dzelzs šķindoņa, piedūmotā telpa, karstā uguns un smagie instrumenti, ko, no malas raugoties, pavisam «vieglu roku» cilā meistars.
Cilvēkam, kas kaut reizi bijis smēdē karstākajā darba laikā, allaž neapskaužams šķitis kalēja darbs: nemitīgā dzelzs šķindoņa, piedūmotā telpa, karstā uguns un smagie instrumenti, ko, no malas raugoties, pavisam «vieglu roku» cilā meistars. No bērnības pasaku grāmatām un filmām kalējs asociējas ar druknu vīru ar lielu priekšautu uz vēdera
un pamatīgu veseri rokās. Gluži pretējs ir mūsu šīsdienas sarunas biedrs – kalējs ar 20 gadu darba stāžu. Daudziem jelgavniekiem viņš ir labi pazīstams kā vīrs ar zelta rokām –
Vladimirs Blagoveščenskis no Ozolniekiem.
Vladimirs, draugu un paziņu saukts par Valdi, pavisam nesen ar kalšanu sācis nodarboties zemnieku saimniecībā «Kalmes». Viņš neslēpj, ka arodu apguvis pavisam nejauši:
– Kad 1977. gadā pārnācu no armijas, sāku strādāt par melioratoru. Kādu dienu brigadieris piedāvāja iekārtot mani «siltākā» vietiņā, sakot, ka tad arī ziemā alga būs garantēta. Un tā 1979. gadā sāku strādāt remontu mehāniskajā rūpnīcā par kalēju. Mans pirmais skolotājs bija vīrs ar bagātīgu darba pieredzi, viņš man arī iemācīja visus «knifiņus». Tagad, pēc 20 gadiem, kalēja darbs man nesagādā nekādas grūtības.
Bet vai nebaidījāties, ka tā «siltā vietiņa» var arī nepatikt?
– Laikam ne, jo bērnībā tēvs šad tad apkala zirgus un man vajadzēja turēt kāju. Arī pats jaunības gados roku šajā lietā esmu iemēģinājis. Bet dēls gan acis nemet uz šo pusi. Kad bija mazāks, tad nāca uz smēdi man palīgā. Bet šobrīd viņu vairāk interesē sports.
Vai kāds pa laikam nelūdz arī zirgu apkalt?
– Es ar to nenodarbojos. Esmu aizņemts ar visādiem citādiem pasūtījumiem, jo es vēl arī metinu, slīpēju un krāsoju.
Vai nav pa grūtu katru dienu cilāt dzelžus un āmurus?
– Nemaz ne! Sākumā gan rokas bija vienās tulznās, bet cilvēks jau pierod pie visa. Tagad, re (rāda plaukstas), kādas palikušas, naglu varu iedzīt. Darbs skaitās kaitīgs. Savulaik kalējs smēdē nostrādāja 12,5 gadus un varēja iet pensijā. Tagad ir citi laiki, ja gribi nopelnīt – strādā.
Vai atliek laika arī ģimenei, kādam vaļaspriekam?
– Darbs ir mans hobijs. Nopietni! Esmu strādājis meliorācijā, būvdarbos, bet nekas mani tā nesaista kā kalšana. Dažkārt smēdē pavadu visu dienu no agra rīta līdz vēlam vakaram. Tad gan sieva sūdzas, ka man nekas cits neesot prātā, kā tikai darbs.
Ko cilvēki visvairāk pasūta pie kalēja?
– Pasūtījums ir atkarīgs no sezonas. Ap Ziemassvētkiem mums bija tā, ka nezinājām, vai diena, vai nakts: cilvēki pieprasīja svečturus un kamīna piederumus. Nākot pavasarim, vairāk tiek prasīti žogu un vārtiņu kalumi. Bagātāki cilvēki saviem mājokļiem pasūta greznus balkonus un aizsargrežģus logiem. Vasarā ap kapusvētku laiku vairāk jātaisa kapu svečturi un soliņiem metāla kājas.
Bija reiz gadījums, kad kāda paveca sieviete man palūdza uztaisīt svečturi kapiem. Labs’ ir, uztaisīju arī, bet pēc tam viņa saka, galīgi neesot naudiņas, tādēļ man un sievai zeķītes uzadījusi. Skaistas, rakstainas un siltas. Nu kā es tik sirsnīgam cilvēkam atteikšu? Tā viņa man uzdāvināja zeķes, bet es viņai – svečturi.
Laucinieki pieprasa cirvjus, durvju eņģes un dažādas sīkas detaļas.
Reiz pirms Ziemassvētkiem pie manis atnāca kāds vīrs, tā ap 70, un pasūtīja divus pavisam nelielus «bleķīšus». Arī viņam, cilvēkam, nebija naudiņas un es tos viņam uzdāvināju Ziemassvētkos.
Vai savus kalumus mēdzat dāvināt arī saviem tuviniekiem un draugiem?
– Sieva savu svečturi gaidīja desmit gadu. Līdz tam nekādi nespēju izkalt tādu, kas būtu domāts tieši VIŅAI. Tas svečturis arī bija pats pirmais kalums, kas ienāca mūsu mājā. Gan draugus un radus, gan paziņas esmu apdāvinājis.
Vai pasūtījumu izvēlas klients, vai viņš paļaujas uz jūsu gaumi?
– Dažādi notiek. Ir cilvēki, kas atnāk ar konkrētiem zīmējumiem un vēlmēm, ir arī tādi, kas saka, lai uztaisu to un to pēc savas gaumes. Tādās reizēs es vispirms uztaisu paraugu un, ja klientu tas apmierina, tad strādāju pie pasūtījuma. Cenšos lietas izgatavot tikai vienā eksemplārā, lai vairākās vietās mani kalumi nebūtu vienādi. Katra lieta ir vienreizēja, tikai dažbrīd var saskatīt zināmas līdzības.
Vai ir, kas tāds, ko jums īpaši patīk sameistarot?
– Ja pasūtījums ir pietiekami nopietns, tad viss ir interesants. Ir darbi, ko daru ar iedvesmu. Patīk, ja cilvēks zina ko grib, un ar mani aprunājas, kā būtu labāk.
Kur tādā gadījumā rodas idejas?
– Tās pati dzīve pienes klāt. Daudz skatos un mācos no dažādiem ārzemju izdevumiem. Klients savu pasūtījumu var izvēlēties arī pēc kataloga. Katram cilvēkam ir savs stils. Esmu novērojis, ka latviešiem vairāk patīk vienkāršas un ļoti oriģinālas lietas.
Krieviem vairāk tīk kruzuļotas lietas ar ļoti daudz dažādiem ornamentiem.
Vai jaunieši arī nāk pie jums un interesējas par kalēja profesiju?
– Tādu tikpat kā nav. Bet tie, kam ir interese, var nākt, skatīties un mācīties, jo nākotnē kalēja arods būs ļoti pieprasīta specialitāte.
