Tas nu ir noticis. Beidzot svētki arī mūsu pilsētas futbola cienītāju «dārziņā» – FK «Jelgava» vienība izcīnījusi pirmās līgas zeltu un iekļuvusi virslīgā. Līdzjutēji ar stāžu atceras laikus pirms diviem gadu desmitiem, kad par Latvijas (toreiz vēl PSR) čempionāta medaļām cīnījās un pāris reižu tās arī ieguva RAF futbolisti, bet mūsu autobūves flagmaņa galvenā komanda bija pārstāvēta pat PSRS čempionāta B klasē.Laiki, kad pilsētas futbola laukumos «zāle bija zaļāka» (un Jelgavas galvenajai komandai mājas spēles nebija jāaizvada Ozolniekos), sen pagājuši, un sākam jau pierast, ka ceturtā lielākā valsts pilsēta nav pārstāvēta Latvijas čempionāta virslīgā. Var priecāties par basketbola atdzimšanu, bez īpašas ievērības saņemt ziņu, ka mūsu volejbolistes kļuvušas par Latvijas čempionēm, braukt uz tiem pašiem Ozolniekiem un cīņās par medaļām just līdzi sportiski darbīgā novada vīru volejbola un pēdējos gados arī hokeja komandām. Nenoliegsim, nācies dzirdēt, ka futbols nav latvisks un vairāk piedienas citas mentalitātes cilvēkiem. Šīs runas gan pazūd, tiklīdz sākas pasaules vai Eiropas čempionāti. Tad pie TV ekrāniem labprāt atceramies, ka par sporta spēļu karali visā pasaulē tomēr uzskata futbolu.Cerams, ka FK «Jelgava» mači nākamsezon ieinteresēs arī tos futbola cienītājus, kas spēles skaistumu raduši baudīt tikai no sava dīvāna redzes leņķa. Tāpat jācer, ka uzticīgajiem līdzjutējiem nevajadzēs mērot ceļu uz Ozolniekiem, bet viņi varēs savus mīluļus atbalstīt jaunajā stadionā Jelgavā. FK «Jelgava» futbolisti savu ir padarījuši, un treneris Dainis Kazakēvičs apsolījis virslīgā nepalikt kaunā. Bet tā bez liela darba prasīs arī lielus izdevumus. Tad nu jācenšas nekrist kaunā visiem kopā – gan pilsētai, gan futbolistiem, gan atbalstītājiem.
