Aprit 65 gadi, kopš atmīnētajā Jelgavā atsākās Otrā pasaules kara kauju pārtrauktie dievkalpojumi.
No bumbu sprādzieniem Sv.Jāņa baznīcas logiem bija izbirušas rūtis, tādēļ tie bija aizsisti ar dēļiem. Nekurināto dievnamu apgaismoja sveces, kas ik pa brīdim dzisa nost, jo zāle bija tik cilvēku piepildīta, ka no viņu izelpotā gaisa uguns liesmiņām trūka skābekļa. Taču mācītājs Alfrēds Gross, kam toreiz – 1944. gada 19. novembrī – bija 38 gadi, uzrunāja jelgavniekus. Viņi bija sanākuši no trim luterāņu draudzēm, kuras karā bija zaudējušas savas baznīcas. Vienīgais izdzīvojušais dievnamsSvinot 65. gadskārtu, kopš pēckara Jelgavā tika noturēts pirmais dievkalpojums, 19. novembrī pulksten 18 Sv.Jāņa baznīcā atkal pulcēsies tauta. No tiem cilvēkiem, kuri šajā dievnamā sanāca 1944. gada 19. novembrī, šķiet, šajā saulē vairs nav neviena. 1983. gadā mūžībā aizgāja arī mācītājs A.Gross. Taču lepnums par to, ka, pārvarot lielo neziņu un postu, kāds tolaik valdīja Latvijā un Jelgavā, cilvēks spēj palikt pie savas ticības, iezīmējis šos īpašos 19. novembra svētkus, kuru tradīciju uztur Sv.Vienības draudze. Nezinātājam var likties savādi, kādēļ draudze, kas pulcējas Sv.Jāņa baznīcā, sauc sevi par Sv.Vienības draudzi. Tās ir Otrā pasaules kara sekas. 1907. gadā Jelgavā iesvētīja lielāko luterāņu dievnamu Zemgalē – Sv.Nikolaja baznīcu, kas atradās pie Mātera un Vaļņu ielas stūra un pirmās brīvvalsts laikā tika pārdēvēta par Sv.Vienības baznīcu. 1944. gada vasaras kara ugunsgrēkā šis dievnams bija izdedzis, un mūra sienas stāvēja līdzīgi kā Sv.Trīsvienības un Sv.Annas baznīcai. Taču tikai trešo dievnamu izdevās pilnībā pasargāt no nojaukšanas (pēc padomju nostādnēm šī ēka tika atzīta kā arhitektūras piemineklis), no otrā palika vismaz tornis (tas līdz nākamā gada beigām būs atjaunots kā laicīga sabiedriska ēka), diemžēl no grandiozās Sv.Vienības jeb Nikolaja baznīcas palikušas vienīgi atmiņas un zvans, ko atrada drupās. Vecajos jelgavniekos vēl dzīvo smeldze par to, ka pie labas gribas dievnams bija atjaunojams, taču piecdesmito gadu sākumā jaunā vara to nolīdzināja līdz ar zemi. Savukārt tolaik tukšā Sv.Jāņa baznīca, kura līdz 1939. gadam (baltvāciešu repatriācijai) piederēja vācu draudzei, bija vienīgais dievnams, kas bija palicis krievu aviobumbu un vācu dedzinātāju neskarts. Tur tad arī iemājoja savu dievnamu zaudējusī Sv.Vienības draudze. Pārāk aizņemts, lai bēgtu Netverami smalkas ir līnijas, kas 20. gadsimta pirmajā pusē dalīja Jelgavas latviešu luterāņus Sv.Annas un Sv.Vienības draudzēs. Dzirdēts skaidrojums, ka pirmajā bija vairāk laucinieku, bet otrajā – pilsētnieku, taču tas ir visai nosacīti. Piemēram, ormaņa Indriķa Veikarta ģimenē sieva Anna un meita Luīze piederēja pie Annas draudzes, taču viņš pats un jaunākā meita Milda – pie Vienības draudzes. Atceroties pirmos pēckara dievkalpojumus, Milda Māliņa (dzimusi Veikarte) stāsta: «Mācītājs Gross bija ļoti pārliecināts savā ticībā, tāpēc jau arī cilvēki nāca. Īsi pirms 1949. gada 25. marta viņu slepus frizētavā brīdināja, ka Alfrēds Grosa vārds ir deportējamo sarakstā. Taču mācītājs nekur nebēga. Atteica, ka viņam jāiet uz bērēm un pēc tam uz svētdienas dievkalpojumu. Vēlāk izrādījās, ka izvests tika cits Alfrēds Gross – mācītāja brālēns, agrākais lauku saimnieks no Staļģenes.»Mildas piecdesmit gadi korīVeikartu ģimenei četrdesmitie gadi bija sevišķi smags laiks. 1940. gadā, Latvijā ienākot padomju armijai, pašnāvību izdarīja tēvs. Pēc kara līdz 1953. gadam māte ar meitām un dēlu dzīvoja laukos Staļģenē. Taču ticībā un draudzes kopībā izdevās nelaimes pārvarēt. «Dievs mūs nekad nav atstājis – ne tolaik, ne arī tagad,» teic Milda. Pēc kara Staļģenē ražas svētkos, ko laucinieki atzīmēja pēc cukurbiešu novākšanas, viņa satika savu dzīvesdraugu, diemžēl tagad jau nelaiķi, Imantu, kurš kļuva par Sv.Vienības draudzes pērminderi. Mildai bija ļoti skaista balss. Dievnamu koros viņa dziedājusi piecdesmit gadu. Svētdienās, iznākusi no Jāņa baznīcas, Milda devās uz netālo dzelzceļa staciju, lai brauktu uz Dalbi un tur dziedātu mazajā lauku dievnamā, kur savulaik kalpoja rīt no Rīgas Doma mūžības ceļos pavadāmais arhibīskaps Ēriks Mesters. Milda bieži dziedājusi arī baptistu baznīcā, jo diriģents Kārlis Gludiņš kalpoja gan vienā, gan otrā dievnamā. Aizvietojot mācītājuRunājot par pienākumiem draudzē, Milda atceras, ka trīs reizes mūžā viņai pienācās slimniekam pirms aiziešanas pasniegt Svēto vakarēdienu. Pēc komunistiskās ideoloģijas mācītāja apmeklējums mājās cilvēkiem, kuri strādāja valsts darbā, skaitījās nepieņemams. A.Grosu pilsētā pazina, neviena nemanīts viņš slimniekus apmeklēt nevarēja. Tā nu mācītājs Mildai iedeva pie altāra svētītas dievmaizītes un vīnu, ko viņa par atvieglojumu pasniedza aizejošajam. Tagad, kad pārkāpts astoņdesmit gadu slieksnis Milda bez tuvinieku palīdzības no savas mājas pagalma Jelgavas nomalē Miezītē ārā neiet. Pavisam nepaklausīgas kļuvušas vēl desmit gadu vecumā no bērnu triekas cietušās kājas. Taču katru rītu viņa ceļas ap pulksten sešiem, lai pagatavotu brokastis un dotu savu svētību mazdēlam Alenam. Tāda tradīcija ģimenē ir jau vairāk nekā trīsdesmit gadu. «Pusdienu gatavošana ir vedeklas ziņā,» paskaidro vecvecmāmiņa, «bet brokastis un lūgšanas – tā mana daļa.» Mildas mūžā ir arī četri krustbērni. Rūpes par viņiem bijusi svarīga dzīves daļa. Krustmeitu Birutu Ribaku, ko pēc pašas lūguma 1977. gadā kā pusaudzi tolaik kaimiņos dzīvojošā, vienmēr gaišā un labvēlīgā Mildas tante aizveda pie mācītāja Grosa nokristīt, šopavasar Sv.Vienības draudze ievēlēja par savu priekšnieci. Krustmeitas uzņēmība un uzticība silda Mildas Māliņas sirdi. Par mācītāju Alfrēdu Grosu Dzimis 1905. gadā četru bērnu ģimenē Vircavas pagastā. Par spīti trūcīgajiem dzīves apstākļiem, ļoti centies pēc izglītības. Vēlējies kļūt par juristu vai mācītāju. Izšķīries par otro ceļu, 1939. gadā absolvējis Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti un ordinēts par mācītāju. Otrā pasaules kara laikā kalpojis par prāvesta Jēkaba Ķullīša adjunktu Sv.Annas draudzē Jelgavā. No 1944. gada līdz 1983. gadam – par mācītāju Sv.Vienības draudzē, kuras mājvieta ir Sv.Jāņa baznīcā. Vairākus gadus paralēli tam kalpojis Kalnciema – Klīves baznīcā un draudzē. 1945. gadā precējies ar jelgavnieci Helēnu Jekševicu. Ģimenē izaudzināti divi bērni. Miris 1983. gadā, pēdējo dievkalpojumu vadījis tā gada pūpolsvētdienā.
