Elejniece Mārīte Cimermane ir viena no trim personām, kas šogad valsts svētkos saņems Jelgavas novada augstāko apbalvojumu – Goda diplomu.
Mārītes Cimermanes trakais dzīves skrējiens šoruden manāmi pierimis. «Tikai uz mirkli, lai ievilktu elpu un trauktos atkal,» viņa noteic. No novembra Mārīte devusies pensijā, kas nebūt nenozīmējot atteikšanos no sabiedriskās dzīves aktivitātēm. Lolotais un «izauklētais bērns» Elejas sociālās aprūpes centrs jau zaudējis savu sākotnējo statusu un kļuvis par veco ļaužu pansionātu Elejas Ģimenes un bērnu sociālās aprūpes centra paspārnē. Nu laiks pelnītā atpūtā doties un par daudzajiem darba gadiem Elejā paldies saņemt arī centra ilggadējai pārvaldniecei Mārītei Cimermanei.Vēlme strādāt laukosEsot mazai meitenei un bērnību vadot lauku mājās Lielplatonē, kā daudziem tā laika bērniem, arī Mārītei gribējies celt kolhozus, kopt tīrumus, braukt ar traktoru un būt savas zemes patriotei. Pēc pamatskolas viņa devusies uz Zaļenieku Lauksaimniecības arodskolu, kur pēc 2. kursa audzēkņi tika sadalīti tālāko zināšanu apguvei Laidzes un Saulaines tehnikumā. Mārīti norīkoja uz Talsu rajona Laidzi, kur apguva iemaņas agronomijā. Pēc tehnikuma jauniešus atkal gaidīja sadale, un Mārītei paveicās, jo bija jādodas strādāt uz sovhozu «Eleja» par brigadieri. «Vai, kā toreiz nopriecājos, ka būšu Zemgalē – tepat pie mammas mājām. Bet strādāju ar’ no visas sirds un spēka. Par to sovhozs man toreiz uzcēla māju Parka ielā. Kādu laiku tur saimniekojām, tagad visas saimniecības lietas un rūpes par māju pārņēmis vecākais dēls ar ģimeni, bet pati mitinos te – centra dzīvoklītī. Ko man vairāk vajag?» stāsta Cimermanes kundze. Pēc desmit gadu centības brigadieres amatā Mārīte tika iecelta par sovhoza galveno agronomi, paralēli tam viņa pabeidza toreizējo Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju un ieguva augstāko izglītību agronomijā. 1985. gadā tika ievēlēta par ciema padomes priekšsēdētāju un šajā amatā nostrādāja desmit gadu. Vairākos sasaukumos bijusi pagasta deputāte. Tad neliels atelpas brīdis no vadošiem amatiem, līdz pagasts Mārītei piedāvāja vadītājas vietu pašvaldības uzņēmumā «Elejas pagasta slimnīca, poliklīnika». Kā pēc labi padarīta darbaAr laiku iestāde kā slimnīca vien pastāvēt vairs nevarēja, tāpēc 2005. gadā, atdaloties medicīniskajai daļai, tā tika pārformēta par Veselības un sociālās aprūpes centru, kas organizēja un sniedza sociālos un atsevišķos gadījumos arī medicīnas pakalpojumus Elejas iedzīvotājiem. Mārīte Cimermane no pašiem pirmsākumiem bijusi šīs iestādes veidotāja, vadītāja un visu lietu kārtotāja. «Tagad tur ir pansionāts, kur mūža novakari vada ne tikai vecie, vientuļie elejnieki, bet arī kaimiņpagasta iedzīvotāji. Pagājušajā gadā ēkai nomainīti logi, uzlikts jauns jumts, izremontētas telpas. Aizejot pensijā, mani pārņēmušas patīkamas izjūtas – kā pēc labi padarīta darba,» neslēpj Mārīte.Par jauno novada reformu viņai ir savs viedoklis. «Manuprāt, ļoti daudziem pagastiem kopā izdzīvot vienā Jelgavas novadā būs daudz sarežģītāk, nekā, ja tie būtu apvienojušies vairākos nelielos novados kā, piemēram, Ozolnieki. Leišmalei noteikti vajadzēja veidot savu novadu, apvienojot Eleju, Sesavu, Vilci, Lielplatoni. Man ļoti žēl, ka tā nav noticis. Jādzīvo, kā ir, bet viegli nebūs,» paredz elejniece.Skrējiens pierimis«Ir ļoti dīvaini, ka vairs nekur nav jāskrien. Nupat atcerējos, ka atvaļinājumā neesmu bijusi vismaz desmit gadu, jo darbs dzinis darbu un bijis jāskrien kā vāverei ritenī. Dzīve pagājusi vienā rāvienā. Vienmēr esmu aprēķinājusi katru solīti, jo nevarēju atļauties pa vienu vietu iet divreiz,» viņa smej.Pensijā Mārīte ir jau sešus gadus, bet no darba aiziet izšķīrusies tikai šoruden. Par sevi likusi manīt arī veselība. Mārītei sāp kājas – ārsti sakot, ka vajadzīga ceļu locītavu operācija. Viņa iestājusies rindā uz to, bet nu valsts endoprotezēšanu vairs neapmaksā… Problēmām un raizēm pāri gan stāvot pozitīvas lietas. Ar prieku un lepnumu viņa stāsta par abiem dēliem – Ģirtu un Uģi, kas strādā Militārajā policijā Rīgā un jau paši audzina dēlus. «Saviem puikām laika sanāca mazāk, bet mazdēliem to nežēloju – ja vien ir iespēja, esam kopā. Jau sākām plānot 18. novembra svinības, noteikti brauksim uz Jelgavu skatīties salūtu. Nupat ar zēniem bijām uz hokeju, kur viņu tēti spēlē amatierlīgas komandā. Jā, jā, nopirka formas, nūjas, slidas un kopā ar citiem puišiem izveidoja Elejas hokeja komandu,» viņa jūsmo. Sporta sacensības Mārītes kundzei īpaši tīk vērot, jo savulaik pati bijusi aktīva sportiste, spēlējot gan tehnikuma, gan Jelgavas rajona volejbola izlasē. Viņa priecājas, ka tagad vairāk laika atliks arī lasīšanai, kas tik ļoti ejot pie sirds. «Salkanie sieviešromāni gan nav man domāti, vairāk patīk palasīt ceļojumu aprakstus, piedzīvojumu stāstus, kādu labu romānu. Tuvākajā laikā esmu iecerējusi iegādāties datoru, jo daudz vērtīgas informācijas var atrast internetā. Bet, kad dēli man būs sameklējuši nelielu mašīnīti, ar ko pārvietoties, atsākšu dziedāšanu korī. «Sidrabē» dziedu jau desmit gadu, esmu piedalījusies trijos dziesmu svētkos, gājienā devusies cauri visai Vecrīgai, turklāt ar saviem slimajiem ceļiem,» viņa smejas un piebilst: «Pavasarī skrējiens noteikti atsāksies, tikai citā virzienā un, kas zina, – varbūt citā kvalitātē.» ViedoklisLeonīds Koindži-Ogli, Elejas pagasta pārvaldes vadītājs Mārīti pazīst gandrīz katrs Elejas pagasta iedzīvotājs. Viņa daudzus darba gadus veltījusi mūsu iedzīvotāju labklājības celšanai. Mārītes pēdējai amats bija ļoti atbilstošs viņas būtībai, jo viņa ir sirsnīgs un izpalīdzīgs cilvēks. Mārītes darbs atstājis neizdzēšamas pēdas pagasta dzīvē. Pensijā ilggadējo pagasta darbinieci aizvadījām ar labiem vārdiem, bet jutām, ka ar to ir par maz, tāpēc nolēmām viņu pieteikt novada augstākajam apbalvojumam un tā vēlreiz pasacīt paldies. Dzīvē nereti gadās, ka aizmirstam pateikties un par to atceramies tikai tad, kad cilvēka vairs nav. Šis noteikti nav tas gadījums, un Mārītei jau tagad sakām milzīgu paldies.
