Anete, meitas un dēla māmiņa:Raugoties uz saviem bērniem, nespēju nobrīnīties, cik ļoti agri – teju no pirmajām dienām – viņos izpaudusies viņu dzimumam raksturīgā būtība, vēl ilgi pirms kaut kādas mūsu audzināšanas un bērnu spējas «kopēt» savus vecākus.Pirmā ģimenē ienāca Linda – jau no sākta gala ļoti pretencioza, uzmanību un mīļumu prasoša, kautrīga un trausla. Neatceros, ka pati bērnībā būtu tāda bijusi, un, godīgi sakot, arī nepastāvēja tik plašas iespējas, bet meitiņa jau agrā vecumā mīlējusi pucēties un krāsoties un, protams, izdzīvojusi rozā – bārbiju – princešu periodu.Veselus trīs gadus biju trenēta šais meitenīgajās lietās, tāpēc, kad piedzima Miks, jutos nedaudz apjukusi – viņš bija citāds! Kā smejos – mazais testosterons! Tāds pamatīgs un vienkāršs, kurš īpaši nesatraucas par sīkumiem, bet ļoti pārdzīvo neveiksmes. Piemēram, viss laiks, kad Miks apguva sēdēšanu un rāpošanu, pagāja vienos skandālos. Kā nesanāk, tā bļauj! Pieņemu, ka daudz ko uzvedībā var norakstīt arī uz personības īpatnībām, tomēr puika paliek puika. Viņam patīk ātri kustēties, skriet un rāpties, viņš dievina bumbas un mašīnas un jau savos četros gados kā lielais, sēžot tēvam klēpī, stūrē auto. Arī meita to vienreiz pamēģināja un nozvērējās, ka nekad vairs nemēģināšot… Dana, divu dēlu mamma:Kad uzzināju, ka gaidu otro dēlu, sapņi un ilūzijas par meitu, viņas maigo audzināšanu un lutināšanu izplēnēja kā zili dūmi gaisā. Pieredze rādīja, ka vismaz vienam no vecākiem jābūt ar stingru nostāju un vārdu. Es kā mamma esmu maigākas dabas, bet vīrs allaž uzskatījis, ka ar puikām nav jāauklējas – viņi jāaudzina stingri. Ir vairākas lietas, ko vecākajam dēliem (tīnim) esam noteikuši kā likumu: vienmēr pasaki, uz kurieni ej un kad būsi atpakaļ. Ja kas mainās, sazinies ar mums. Es ļoti novērtēju to, ka puikām ir tēvs, kas viņiem ir autoritāte, un dēliem no viņa ir respekts. Šķiet, vīrs dēlu audzināšanā izvēlējies audzināšanas modeli, ko savulaik izmantojuši viņa vecāki. Gan vīrs, gan viņa brālis izauguši par krietniem cilvēkiem. Abiem pret tēvu allaž bijusi bijība, lai gan viņš pret dēliem nav pacēlis roku un tikai reti paņēmis siksnu. Lielo puiku vairs necenšos žēlot, bet gan mēģinu atrast laiku, lai izrunātos, mudinu uz atklātību un draudzīgu sarunu. Mazais gan vēl ielien klēpī mums abiem, bet viņa vecumā tas ir svarīgi, un mēs ļaujamies, taču īpaši ar mīlināšanos un «uķināšanu» neaizraujamies.
