Ikvienai nācijai ir nepieciešams mīts par sevi. Tā uzdevums – skaidrot nācijas izcelšanos, raksturot tās identitāti, atklāt būtību, kalpot par saknēm. Vai latviešu nācijai ir savs mīts? Nācija bez sava mīta nav iedomājama, jo cilvēkiem nepieciešams kolektīvais kopsaucējs, savs pasaules skatījums, pēc kā vadīties. Lai kaut kas klasificētos par nācijas pamatu, tam jātiek daudzinātam. Kas ir tas, ko mēs, latvieši, daudzinām? Lietas pieminēšanas biežums liecina par aktualitāti un ietekmes spēku. Un te nu nepamanīta nevar palikt pēc Pāvila Rozīša romāna «Ceplis» motīviem uzņemtā filma, kas goda vietā (televizora ekrānā) tiek celta ik 18. novembri un vēl pāris reižu gadā – vienkārši, lai neaizmirstas. Un tieši «ceplisms» ir tā mitoloģija, saskaņā ar kuru dzīvo mūsdienu Latvijas sabiedrība.Nav taču nekāds noslēpums, ka Ceplis ir latviešu nācijas varonis, kuram cilvēki tiecas līdzināties. It kā, no vienas puses, viņš ir morāli degradējies, krāpnieks, zaglis, intrigants un blēdis. Bet – bagāts, varens, ietekmīgs. Un vienmēr tiek cauri sveikā. Ceplis ar savu piemēru iekodē latvieša zemapziņā shēmu, kā rīkoties, lai sasniegtu panākumus. Kā jau ikvienā mītā, arī stāstā par Cepli ir pretstats – un šo lomu spēlē grāmatvedis Caune. Viņš ir čakls, izglītots, centīgs, kārtīgs un godīgs, bet beigās tieši Caune tiek vainots visās Cepļa blēdībās un nokļūst aiz restēm. Vēstījums ir skaidrs – būsi godīgs, izglītots un čakls, tev noteikti nepaveiksies, muļķīt.Bet kā gan Ceplis ieguva šādu varu pār latviešu prātiem? Ceplis ir propagandas filma, kas mērķtiecīgi veidota, lai Padomju Latvijas pilsoņiem demonstrētu, cik draņķīga dzīve bija brīvvalsts laikā – pirms padomju varas. Un dabiski, ka, no Padomju Latvijas iedzīvotāja pozīcijām skatoties, filmas vēstījums ir «par tiem citiem» – tiem, kuri dzīvoja valstī, kurā viss bija slikti, kad blēži bija pie varas, kad viss bija netaisnīgi, kad godīgos lika aiz restēm. Ja to pašu skatās jau neatkarīgās Latvijas pilsoņi, tad filma ir nevis «par tiem citiem», bet par mums pašiem, par mūsu valsti. Turklāt, Cepli spēlē Eduards Pāvuls, tautā sevišķi iemīlēts visādā ziņā harismātisks aktieris. Tādējādi, pozitīvās emocijas, kuras cilvēki izjūt pret Pāvulu, automātiski projicējas uz Cepli, un viņš no negatīvā (kādam tam arī vajadzēja būt), transformējas cilvēku uztverē uz pozitīvo. Normāli uz Cepli būtu jāskatās ar pretīgumu, bet, pateicoties Pāvulam, mēs viņu uzlūkojam ar cieņu un apbrīnu. Tā kā cita līdzvērtīgi spēcīga mīta par to, kā dzīvot, mums nav, tad Ceplis ieņem šo pozīciju. Vai jābrīnās, ka shēmas, kas demonstrētas Cepļa mitoloģijā, tiek izspēlētas dzīvē? Tik tālu mīta dekonstrukcija un šodienas Latvijas realitātes izcelsmes skaidrojums. Varētu teju likt punktu, ja vēl ne pēdējā zīme no filmas. Proti, grāmatvedim Caunem ir līgava – un, lai arī filmā viņa neparādās, mēs uzzinām viņas vārdu. Milda. Lūk, arī skaidrs, kāpēc viņa neparādās – jo visa filma īstenībā ir par viņu, par Mildu, nevis par Cepli. Par to pašu Mildu, kura uz Brīvības pieminekļa tur trīs zvaigznes. Proti, par Māti Latviju.
