Šoreiz gribu turpināt iepriekš iesākto tēmu par Latvijas un Jaunzēlandes virtuvi. Esot Latvijā kā tūristam, ātri kļūst skaidrs, ka latvieši savus ēdienus un nacionālo virtuvi tur augstā vērtē. Ierodoties lidostā, viens no pirmajiem viesus sagaida «Lido» restorāns. Visi pilsētas ceļveži, ieskaitot «Lonely Planet» tipa izdevumus, ziņo, ka ciemošanās Latvijā nebūs pilnvērtīga, ja neapmeklēsiet šo vai kādu citu restorānu, kas piedāvā latviešu ēdienus.Kad angļu TV seja Maikls Palins veidoja raidījumu sēriju un pēc tam arī grāmatu par ceļojumu pa Austrumeiropas valstīm, Latvijai veltītajā daļā lielākoties bija aprakstīts viņa pavadītais laiks kādā labā latviešu restorānā, kurā gadu iepriekš bija ēdis Džordžs Bušs. Arī fakts, ka ap «Lido» atrodas liels atpūtas un izklaides parks, atklāj latviešu mīlestību uz ēdienu. Tādu lepošanos ar savu virtuvi neesmu redzējis nekur citur. Iespējams, to varētu salīdzināt ar jaunzēlandiešu lepnumu par savu dabu un «tīrās, zaļās zemes» tēlu. Arī francūži un itāļi acīmredzami lepojas ar savu virtuvi. Bet mūsdienās to var nobaudīt jebkur pasaulē, turklāt viņiem ir arī daudz citu lietu, kas pievilina viesus.Jau rakstīju, ka Jaunzēlandei nav daudz ēdienu, ko tā varētu saukt par nacionālajiem. Taču mums ir īpaša ēdiena pagatavošanas metode, kas patapināta no mūsu valsts iedzimtajiem – maoriem. Paši maori to sauc par hangi.Hangi ir vesels pasākums. Vispirms zemē izrok lieli bedri. Tad tiek savākti milzīgi, izturīgi akmeņi, kas bedres dibenā tiek karsēti uz uguns apmēram pusotru stundu. Tad no tiem noskalo pelnus un ieliek audekla maisos. Tālāk nāk produkti – parasti jēra, cūkas vai vistas gaļa un dārzeņi, kā saldie kartupeļi, sīpoli, kāposti, ķirbis, kartupeļi un burkāni. Visu ēdienu ietin samitrinātā kokvilnas audumā, uzliek uz maisos ieliktajiem akmeņiem un citus maisus pārklāj vēl pāri. Visbeidzot bedri atkal aizber. Pēc trim stundām ēdiens ir gatavs un to rok ārā. Skaidrs, ka tas ir darbietilpīgs process, tāpēc to dara tikai īpašos gadījumos vai rādot tūristiem kā daļu no vietējās kultūras bagāžas. Lai gan Jaunzēlandē esmu dzīvojis visu mūžu, no hangi esmu ēdis tikai dažas reizes. Tas nav tik ātri pieejams kā «Lido», un to nevar uzskatīt par obligātu lietu, kas jānobauda, esot Jaunzēlandē, taču tā ir unikāla maoru tautas vērtība.
