Ministru prezidenta Valda Dombrovska uzruna LTV 1 otrdienas vakarā man neasociējās kā gudra un gādīga krīzes menedžera cienīgs teksts savai aizvien sarūkošajai tautai. To drīzāk vērtēju kā tukšvārdību ar neskaitāmām «bla bla bla» izpausmēm un politiskās kampaņas sākumu. Turklāt premjera balss intonācija nu nemaz nelika saņemties ekonomiskā uzplaukuma gaidās.
Svarīga ir «indivīda piederības sajūta», «ikvienas krīzes cēlonis ir mūsu domās», «ikviens aizbraucējs ir zaudējums valstij» – tās ir dažas frāzes, ko premjers ar pusnolaistu un kautrīgu acu skatienu un balsi veltīja savai tautai pāris minūšu ilgajā uzrunā tūlīt pēc «Panorāmas». Ja šos neko neizsakošos teikumus vēl varētu mierīgi palaist gar ausīm, ieklausīties V.Dombrovska sacītajā man lika citi pāris teikumi. «Jāpieliek punkts populistiskiem solījumiem,» viņš teica runas sākumā, bet drīz vien jau aicināja pēc nepilna gada gaidāmajās vēlēšanās «vērtēt tautas priekšstāvju darbus» un dažu ekspolitiķu solījumus līdz ar atgriešanos politikā mūsu valstī kārtīgi saimniekot salīdzināja ar vēlmi izsaimniekot. Man nudien negribas nopelt vai aizstāvēt kādu politisko spēku. Bet Dombrovska kungs (ja jau reiz runā par smago krīzi, tik daudziem tās skartajiem un tajā vaino iepriekšējos politiķus) varēja tajās dažās minūtēs arī lepni paceltu galvu pateikt, ko tad padarījis viņš tautas labā, gandrīz gadu saimniekojot pie vienas no galvenajām valsts silēm. Cik efektīvs politiķis ir viņš? Cik latviešu atturējis doties darba meklējumos uz ārzemēm, jo šajā valstī tā vienkārši nav? Varēja atklāt, kādus jaunus nodokļus iecerējis atkal uzkraut savas tautas kuprī, kā (ne)sokas ar amatpersonu nevienlīdzīgo algu vienādošanu, cik netraucēti arī šajos laikos plaukst korupcijas lietas iepirkumu konkursos utt. Svētkiem tādas runas nepiedien? Bet vai Valdis ir apjautājies tautai, cik lielai daļai no tās vispār svētku izjūta šajā laikā ir? Hmm. Labo darbu nosaukšanas vietā viņš uzdrošinās šo ekonomisko krīzi salīdzināt ar izsūtīšanām, emigrācijām un apspiešanām, kas šo tautu mocījušas teju pirms simt gadiem. Tikai nepiemin, ka toreiz tie bija salīdzinājumā ar Latviju milzu kaimiņi un varas, bet mūsdienās šo valsti līdz gandrīz bankrotam noveduši pašu bāleliņi, nevis kādi neuzvarami melnie spēki. Ko darīt tālāk? Kā izkulsimies no krīzes? Ko darīs Valdis? Jā, es arī to gribēju dzirdēt. Bet Valdis nobeigumā teica, lai mēs iededzam sveci par Latviju un paceļam mastā karogu. Paldies, Dombrovska kungs, – savrupmājas ar pagalmu, kurā rotātos karoga masts, man nav. Bet sveces es mēdzu iedegt ne tikai valsts svētkos. Trešdienas vakarā LTV runās mūsu valsts galvenais Valdis. Šis vismaz, kā jau pie pateicībām savā laikā labi pieradis, šoreiz varētu prasties pateikties tai tautas daļai, kas vēl nav pametuši šo valsti kaut cik cilvēcīgas (ne pārticīgas) dzīves meklējumos. Un pateikties arī tiem, kas nav padevušies, bet cīnās par savu un savu ģimeņu izdzīvošanu kaut svešumā. Solījumus Latvijā no «zoodārzos» un citviet atrastām amatpersonām diez vai te kāds vairs gaida.
