Šovs, teātris, spēle. Tā mēs bieži mēdzam dēvēt dzīvi, taustīdamies pēc īstajiem vārdiem, mēģinot raksturot šo citam dažu dienu, gadu vai desmitu centimetru garo nogriezni, uz kura nemitīgi cenšamies sakrāmēt pēc iespējas vairāk butaforiju un dekorāciju. Galvenokārt – lai izdzīvotu. Kā tajā dziesmā par krekliem un sirdsapziņām apaugam ar vairākām kārtām, lai būtu, ar ko vēlamam partnerim piecirst, priekšniekam rādīties un sabiedrībā gozēties. To prasa spēles noteikumi, brēkdami pēc lojalitātes un labas iznešanās. Un tā mēs nesamies, aizvien vairāk krāmējot uz trauslā nogriežņa, neaptverot, ka šī rīcība mūs nogurdina, maldina un tikai uzbur šova ilūziju ar falšām, dabā neeksistējošām gaismām, iestudētām kustībām un uzrakstiem, kas īstā laikā liek smaidīt un aplaudēt. Visu esam saorganizējuši tā, ka nevaram bez savas izrādītes, tomēr instinktīvi nojauzdami, ka teātris reiz beigsies, bet pēc tam…?Šķiet, neizskaidrojami saprotam arī to, ka nogrieznis tomēr ir stars, kas pārvar fizisko un iestiepjas mūžībā. Tur butaforijām vairs nav nekādas nozīmes, bet pilnīgi citām lietām, par kuru esamību nojaušam un pat ilgojamies, trakajā skrējienā tiekdamies pēc vienkāršības, miera un skaidrības. Nelaime vien tā, ka šīs vērtības nevar sagūstīt un piekārt kā kārtējo dekorāciju, uz ko esam nevainojami trenēti. Tās pilda pavisam citu funkciju – atrastas un pieradinātas, ne vien sniedz kāroto gandarījumu, bet arī velk treknāku stara līniju, ko sajust vēl ilgi pēc fizisko lietu izbeigšanās!Ar vērtībām, ko mēdzam dēvēt par garīgām, ir interesanti vēl kādā aspektā – nemitīgi klātesošas un urdošas, tās tomēr ir apslēptas, atklājoties vien galvenokārt dramatiskos dzīves pagriezienos, kad cilvēks ieskatījies acīs, pieskāries mūžīgajam. Tas iedod tādu gaismu, ka viss, par ko tik ļoti mīlam «cepties», zūdīties, kreņķēties un ņemties, sāk šķist niecīgs un pat smieklīgs.
