Valsts svētku jubilejas nedēļa paskrējusi vēja spārniem un bijusi raiba kā dzeņa vēders, bet sirdij sniedza piepildījumu un daudz patīkamu izjūtu. Pirmdien mūsu skolā ar svētku priekšnesumiem, jautrām izdarībām, bagātīgu gadatirgu, dančiem un citām izdarībām tika atzīmēta aizgājusī Mārtiņdiena. Gluži pretējs noskaņojums valdīja dienu vēlāk, kad Jelgavas Valsts ģimnāzijā ar svinīgu pasākumu tika godināta Latvijas proklamēšanas gadadiena. Patriotisms man noteikti saistās arī ar skolas tradīciju kopšanu. Un mēs šajā ziņā varam būt lepni. Arī šogad, tāpat kā iepriekšējos gadus, visu 10. klašu zēni bija sagatavojuši svētku priekšnesumu, kurā par godu Latvijai un dzimtajai Jelgavai lasīja dzeju. Pasākums izdevās patiesi emocionāls un aizkustinošs. 18. novembrī Hercoga Jēkaba laukumā kopā ar jelgavniekiem un pilsētas viesiem varējām baudīt svecīšu kompozīcijas. Man prieks, ka daudzu apbrīnotās acs autori bija mūsu audzēkņi. Tikai nedaudz skumji, ka pirms vairākiem gadiem aizsāktā tradīcija ar svecītēm izgaismot Lielo ielu, ir apsīkusi. Bija prieks skatīties, kā nāca ģimenes ar bērniem, izraudzījās savu vietiņu, kārtoja tajā svecītes, aizdedza un katru liesmiņu centās rūpīgi nosargāt. Man vienmēr gribējies par mūsu jauno paaudzi domāt labu. Būs tādi, kas aizbrauks no Latvijas un neatgriezīsies, būs tādi, kas noteikti pārbrauks mājās un varbūt līdzi atvedīs vēl kādu, kuram Latvija ar laiku kļūs tikpat tuva kā viņam pašam. Šodien jauniešiem nav viegli laiki, un es aizbraucējus pārlieku nenosodu. Valsts svētkos biju kopā ar saviem mīļajiem – dzīvesbiedru un dēliem. Mājās mums bija svētku vakariņas, dega sveces, un kopā devāmies uz uguņošanu. Ticu, ka Latvija vēl piedzīvos savus ziedu laikus. Varbūt ne tik drīz, bet tie būs. Protams, daudz kas atkarīgs no tā, kādi būsim paši, kādi mūsu valdītāji, jo nevar uzbūvēt māju bez stipriem pamatiem. Vēsture atkārtojas. Mēs atceramies, cik raibi un smagi savulaik gājis Īrijai, bet šodien tā ir uz kājām un plaukumā.Ceturtdiena manā nedēļas skrējienā bija ļoti nopietna diena, jo skolā notika pedagoģiskās padomes sēde, un bija prieks dzirdēt jauniešu stāstīto, ka klasē veidojas draudzīgi kolektīvi. Manuprāt, tas ir ļoti būtiski, jo tad arī sekmes būs labas, jo grūtos brīžos klasesbiedri cits citam ir draugi un palīgi. Piektdien mācību stundās pārrunājām un pieminējām Jelgavas atbrīvošanu no Bermonta. Bet visus, kam vien ir laiks un vēlēšanās, aicinu šodien doties uz Ģederta Eliasa Vēstures un mākslas muzeju, kur aplūkojama brīnišķīga izstāde «Bermontiāde Jelgavā un Jelgavas novadā».
