Grāmatu apgāds «Jumava» izdevis jelgavnieka Jāņa Vītoliņa grāmatu «Divu lielvalstu dienestā» – atmiņu stāstu par pusaudža gadiem Otrajā pasaules karā vācu gaisa spēku izpalīgos un jaunību gūstekņu nometnē Vorkutā un vēlāko obligāto dienestu būvbataljonā Igaunijas teritorijā, kur padomju okupācijas laikā tika būvēta ar kodolieroču izgatavošanu saistītā rūpnīcā. Vēsturnieks Visvaldis Lācis recenzijā raksta: «Vajadzīga grāmata, kas atspoguļo tautas bēdu stāstu par 1944. gadā vācu armijā iesauktajiem 1927. un 1928. gadā dzimušajiem karotājiem. Taču tajā ir rindkopas, kas vēsta par latviešu gara stingrību, cerību, optimismu.» Tik jaunu zēnu iesaukšana karadienestā bija rupjš starptautiski atzītu likumu pārkāpums. Taču grāmatai šis gandrīz vai bērnības atmiņu svaigums nācis par labu. J.Vītoliņš spilgti atceras Kurzemes cietoksnī pārdzīvoto, un, kaut arī tajā daudz traģiska, grāmatu ir «viegli lasīt». Šokē fakti, ka piemēram, kara pēdējā dienā 1945. gada 8. maijā no Cīravas un Pāvilostas lidlaukiem pret Liepāju tika raidīti četri simti bumbvedēju. Tas bija lielākais viņa karavīra pieredzē piedzīvotais uzlidojums, kurā gāja bojā arī krievu lidotājas – jaunas sievietes. Rezumējot savu dienestu zenītbaterijā, J.Vītoliņš atzīst – viņam ļoti laimējies, ka vācu dienestā nokļuvis kopā ar inteliģentiem cilvēkiem, saņēmis labu uzturu, profilaktiskas potes, kas bija svarīgi, lai vēlāk pārdzīvotu «bada maizi» padomju soda nometnē. Svarīgs bija arī dzīvesdrauga Spodras garīgais atbalsts. Viņa savu Jāni sagaidīja pēc astoņu gadu prombūtnes.
