Pēdējos trīs mēnešus lielākoties esmu pavadījis, strādājot par angliski rakstošo žurnālistu komandai «Dinamo Rīga». Tas man devis iespēju ieraudzīt, cik latviešu tauta ir traka uz hokeju.Kad 2003. gadā dzīvoju Daugavpilī, jau zināju, ka Latvijā hokejs ir svarīgs, taču tikai tad, kad sāku apmeklēt «Dinamo» spēles, sāku saprast, cik fanātiskā līmenī notiek līdzi jušana.Dodoties uz Kontinentālās hokeja līgas sezonas pirmo spēli, nebiju pārsteigts par izpārdotajām biļetēm un lielo pūli «Arēnā Rīga». Galu galā komanda bija cerīgi startējusi pirmajā sezonā. Labi bija aizvadītas pirmssezonas spēles, turklāt čempionāta pirmā cīņa kļuva nozīmīga ar latviešu hokejista Sanda Ozoliņa atgriešanos. Vienpadsmit tūkstošu cilvēku pūļa radītā skaņa apjumtajā sporta hallē un fakts, ka visi skatītāji zina skandēto dziesmu vārdus, šķita ļoti iespaidīgi.Taču «Dinamo» zaudēja gan šo, gan vairākus nākamos mačus, līdz ar to sezonas sākums nebija ne tuvu cerīgs. Biju brīdināts par Latvijas fanu mainīgo dabu, un, ņemot vērā šā brīža ekonomisko krīzi, daudzi paredzēja, ka skatītāju skaits kritīsies. Taču drīz pārliecinājos, ka šī prognoze ir kļūdaina, jo ļaudis masveidīgi turpināja nākt uz spēlēm arī nākamajās nedēļās – vienalga, kurā laikā tās notika, kādā formā bija komanda un cik maksāja biļetes.Saprotu, ka basketbola spēles spēj piesaistīt tikpat daudz līdzjutēju, taču interesanti, ka futbolam Latvijā skatītāju gandrīz nav. Ventspils klubs pašlaik aizvada, iespējams, vienu no savām visu laiku labākajām sezonām, lieliski spēlējot Eiropas līmenī. Turklāt Latvijas izlase gandrīz kvalificējās pasaules kausam, tomēr šķiet, ka lielu interesi tas cilvēkos neraisa. Esmu bijis uz spēlēm «Skonto» stadionā, un skatītāju bija ļoti maz. Jaunzēlandē šajā ziņā ir pilnīgi citādi. Mūsu nacionālais sporta veids ir regbijs, un kādreiz tas piesaistīja tikpat daudz skatītāju kā šeit hokejs. Taču pēdējos gados sponsori nespēj ieinteresēt līdzjutējus. Piemēram, reģionālā čempionāta finālā tribīnes bija pustukšas. Pat, ja spēlē valsts izlase («All Blacks» komanda), nav garantijas, ka visas biļetes tiks pārdotas, turklāt tie, kas uz spēli tomēr aiziet, šķiet krietni rezervētāki par latviešu faniem – nav organizētas dziedāšanas un citāda veida iesaistīšanās spēlē. Taču jaunzēlandieši daudz aktīvāk atbalsta «minoritāšu» sporta veidus. Piemēram, Jaunzēlande nupat kvalificējās pasaules kausa finālam Dienvidāfrikas Republikā. Uz pēdējo atlases maču ieradās 40 tūkstoši līdzjutēju – lielākais skaits, kas jebkad redzēts futbola spēlē Jaunzēlandē. Jaunzēlandes profesionālās basketbola, futbola un regbija komandas, kas spēlē Austrālijas čempionātā (līdzīgi kā Rīgas «Dinamo» spēlē Krievijā) arī spēj pulcēt lielus skatītāju pūļus. Tāpēc dīvaini, ka sliktākā situācijā ir tieši nacionālais sporta veids.Gribētos, lai jaunzēlandieši savam populārākajam sporta veidam spētu nodoties tikpat kaislīgi kā latvieši. Tas varētu novērst labāko spēlētāju aizplūšanu uz ārzemēm. Savukārt latvieši varētu just līdzi arī citiem sporta veidiem, ne tikai hokejam un basketbolam.
