Pēdējos trīs mēnešus lielākoties esmu pavadījis, strādājot par angliski rakstošo žurnālistu komandai «Dinamo Rīga». Tas man devis iespēju ieraudzīt, cik latviešu tauta ir traka uz hokeju.Kad 2003. gadā dzīvoju Daugavpilī, jau zināju, ka Latvijā hokejs ir svarīgs, taču tikai tad, kad sāku apmeklēt «Dinamo» spēles, sāku saprast, cik fanātiskā līmenī notiek līdzi jušana.
Dodoties uz Kontinentālās hokeja līgas sezonas pirmo spēli, nebiju pārsteigts par izpārdotajām biļetēm un lielo pūli «Arēnā Rīga». Galu galā komanda bija cerīgi startējusi pirmajā sezonā. Labi bija aizvadītas pirmssezonas spēles, turklāt čempionāta pirmā cīņa kļuva nozīmīga ar latviešu hokejista Sanda Ozoliņa atgriešanos.Vienpadsmit tūkstošu cilvēku pūļa radītā skaņa apjumtajā sporta hallē un fakts, ka visi skatītāji zina skandēto dziesmu vārdus, šķita ļoti iespaidīgi. Taču «Dinamo» zaudēja gan šo, gan vairākus nākamos mačus, līdz ar to sezonas sākums nebija ne tuvu cerīgs. Biju brīdināts par Latvijas fanu mainīgo dabu, un, ņemot vērā šā brīža ekonomisko krīzi, daudzi paredzēja, ka skatītāju skaits kritīsies. Taču drīz pārliecinājos, ka šī prognoze ir kļūdaina, jo ļaudis masveidīgi turpināja nākt uz spēlēm arī nākamajās nedēļās – vienalga, kurā laikā tās notika, kādā formā bija komanda un cik maksāja biļetes.Saprotu, ka basketbola spēles spēj piesaistīt tikpat daudz līdzjutēju, taču interesanti, ka futbolam Latvijā skatītāju gandrīz nav. Ventspils klubs pašlaik aizvada, iespējams, vienu no savām visu laiku labākajām sezonām, lieliski spēlējot Eiropas līmenī. Turklāt Latvijas izlase gandrīz kvalificējās pasaules kausam, tomēr šķiet, ka lielu interesi tas cilvēkos neraisa. Esmu bijis uz spēlēm «Skonto» stadionā, un skatītāju bija ļoti maz. Jaunzēlandē šajā ziņā ir pilnīgi citādi. Mūsu nacionālais sporta veids ir regbijs, un kādreiz tas piesaistīja tikpat daudz skatītāju kā šeit hokejs. Taču pēdējos gados sponsori nespēj ieinteresēt līdzjutējus. Piemēram, reģionālā čempionāta finālā tribīnes bija pustukšas. Pat, ja spēlē valsts izlase («All Blacks» komanda), nav garantijas, ka visas biļetes tiks pārdotas, turklāt tie, kas uz spēli tomēr aiziet, šķiet krietni rezervētāki par latviešu faniem – nav organizētas dziedāšanas un citāda veida iesaistīšanās spēlē.Taču jaunzēlandieši daudz aktīvāk atbalsta «minoritāšu» sporta veidus. Piemēram, Jaunzēlande nupat kvalificējās pasaules kausa finālam Dienvidāfrikas Republikā. Uz pēdējo atlases maču ieradās 40 tūkstoši līdzjutēju – lielākais skaits, kas jebkad redzēts futbola spēlē Jaunzēlandē. Jaunzēlandes profesionālās basketbola, futbola un regbija komandas, kas spēlē Austrālijas čempionātā (līdzīgi kā Rīgas «Dinamo» spēlē Krievijā) arī spēj pulcēt lielus skatītāju pūļus. Tāpēc dīvaini, ka sliktākā situācijā ir tieši nacionālais sporta veids.Gribētos, lai jaunzēlandieši savam populārākajam sporta veidam spētu nodoties tikpat kaislīgi kā latvieši. Tas varētu novērst labāko spēlētāju aizplūšanu uz ārzemēm. Savukārt latvieši varētu just līdzi arī citiem sporta veidiem, ne tikai hokejam un basketbolam. Hockey-mad nationThis last three months I have been spending some of my time working as an English journalist for Dinamo Riga. It has given me the opportunity to witness first hand just how hockey mad this nation is. This week I will compare sports fans between Latvia and New Zealand.When I was living in Daugavpils in 2003 I was all too aware of the importance of hockey to Latvia but not until I actually began attending Dinamo Riga games as part of my work, did I begin to understand just how far the fanaticism for hockey goes in this country.Attending the first game of the KHL season I was not in the least bit surprised to see a sell out crowd present at Arena Riga. After all, the side had shown promise in their first season, was coming of a strong pre-season and off course the game marked the return of Latvia’s prodigal son, Sandis Ozolins. The sound that a crowd of 11, 000 made at an indoor arena was truly amazing with everyone knowing all the lyrics to every song.Dinamo Riga went on to lose that match, and subsequently a whole lot more as their season got of to a less than promising start. I had been warned of the fickleness of Latvian fans and given the current economic crisis, many were predicting small crowds to turn out this season. However, I soon learnt this could not be further from the truth as massive crowds have continued turning out week after week, regardless of the night of the game, the form of the team or the price of the tickets.I understand that basketball games have the ability to attract similar sized crowds but interestingly enough, no one seems to attend football matches in Latvia. Ventspils are having potentially one of their best seasons ever, performing admirably in Europe. In addition to this, Latvia were on the verge of qualifying for the World Cup, yet nobody here seems to have much interest in football. The games I have attended at Skonto Stadium tend to be all but empty.New Zealand, to a certain point, is quite contrasting to this. Our national sport is rugby and once attracted a similar following to what hockey has here but in recent years promoters have simply not been able to attract fans to games. For example, our national provincial final could only manage to half fill a stadium and even our national team, the All Blacks can no longer guarantee a sell-out crowd. The fans that do go also seem to a lot more reserved than the fans here with no organised chanting or any real interaction from the crowd.However, what New Zealand is much better at doing than Latvia is supporting ‘minority’ sports that we may at one time or another be excelling at. For example New Zealand has just qualified for the Football World Cup in South Africa. 40 000 fans turned out for the team’s last qualifying game, the largest crowd ever at a football game in New Zealand. New Zealand’s professional basketball, football and rugby league teams that play in their respective Australian championships (similar to Dinamo Riga playing in Russia) also have the ability to create large crowds week in, week out. It seems peculiar that it is our national sport that is struggling so much when minority sports are beginning to flourish.I wish that New Zealanders could show the same devotion as Latvians do to their national sport and it may subsequently stop most of our top players from shifting abroad to play. However in return I would also like to see Latvians show more devotion to sports away from hockey and basketball.
