Kā sabiedrībai vajadzētu iesaistīties valsts un pašvaldības lēmumu pieņemšanā?
Anita Andersone, darba meklētāja:Domāju, pienācis laiks vienkāršām, Rietumu demokrātijās pārbaudītām metodēm – streikiem un demonstrācijām. Ar parakstu vākšanu, tā saucamo sociālo partneru līdzdalību valdības sēdēs vai balsojumiem internetā nekas nebūs līdzēts. Zemnieki, lūdzu, traktoros iekšā – un uz priekšu! Tad kaut kas notiks. Ļoti cienījams un sakarīgs ir bezdarbnieks – piketētājs, kas pirmdien Rīgā uz Brīvības ielas pie valdības nama sāka bada streiku. Gan pie valdības, gan Saeimas ēkas katru dienu, citam citu nomainot, vajadzētu piketēt simts bezdarbniekiem. Arī man tur būtu jāiet. Tad mēs sekmīgāk spētu iestāties gan par vienotu atalgojuma sistēmu valsts pārvaldē strādājošajiem, gan par progresīvo nodokli, gan par valsts un pašvaldību līdzekļu novirzīšanu patiesi vajadzīgiem mērķiem. Ja arī tas nelīdzētu, nesmukums būtu redzams pa visu pasauli, un galu galā tas iedarbotos. Taču tautas pusē trūkst rīkotāju, personību, kas izvirzītos kustības vadībā. Cilvēki gaida, lai kāds nāk un ved, visu noliekot priekšā gatavu. Tā mēs katrs pie sevis paburbuļojam, tvaiks noiet, bet Saeima un valdība tajā laikā dara, ko vien grib. Taču tauta sāk mosties. Runājot par pašvaldības atbildību, atmiņā gadījums pirms dažiem gadiem, kad divpadsmit stāvu mājā vairākas nedēļas nedarbojās lifts. Iedzīvotāji to piecieta. Kad par to pastāstīju kādam paziņam vācietim, viņš bija pilnīgā neizpratnē par šādu nolaidību, ko pielīdzināja vecu cilvēku piespiedu ieslodzīšanai. Guntars Gulbis, LLU Meža fakultātes students, studentu protesta gājiena dalībnieks:Priecājos, ka cilvēki nav vairs tik vienaldzīgi, kā likās līdz šim. Ir vēlme uzlabot valsts politiku. Mūsu protesta akcijas laikā pie studentiem iznāca izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe. Pūlī vairāki protestētāji prasīja viņas demisiju, kas varbūt nav pats nepieciešamākais. Pozitīvi, ka ministre pieņēma Latvijas Studentu apvienības pārstāvi un viņš iegāja Saeimā uz sarunām. Manuprāt, jāattīsta konstruktīva diskusija, vēlme iedziļināties problēmās. Pēc gājiena spriedām, ka sevišķi jau Sociālo zinātņu fakultātes studentiem būtu jācenšas atrast prakses iespējas valsts institūcijās, pašvaldībās. Jaunajiem jāredz, kā darbojas varas mehānismi, tad arī radīsies īsta skaidrība, kā un ko var uzlabot. Jāatzīst, ka pirmo pieredzi, kā strādā varas struktūras, daudzi no mums guva, darbojoties skolēnu pašpārvaldēs. Domāju, līdz šim Latvijas vēlētājs bijis samērā viegli ietekmējams. Politiķi sev labvēlīgu vēlēšanu rezultātu varēja panākt ar veiklām reklāmas kampaņām. Pieļauju, ka 2010. gada Saeimas vēlēšanās būs daudz pārsteigumu. Sabiedrība mainās, mācība mums ir bijusi. Ruta Kļaviņa, invalīdu sporta un rehabilitācijas kluba «Cerība» vadītāja:Ir tumšs laiks, bet ne tas tumšākais, kāds manā mūžā Latvijā un latviešiem bijis. Nav tik traki, ka piemājas dārza zālienā būtu jāstāda kartupeļi. Mana filosofija ir tāda, ka no bedres jātiek ārā pašam. Turklāt tas jādara ar savstarpēju laipnību un iejūtību. Politikā viens cilvēks neko nevar grozīt, vajag organizēties. Tikai negribētu, ka latviešiem taptu vēl kāda pareizā partija. Tiem, kuri iestājas par valsti, jāapvienojas. Mums gan vajag jaunu vēlēšanu likumu, lai atkal pie varas netiktu tie paši «gailīši» un tās pašas «vistiņas», kas līdz šim izrādījušies ne tie godprātīgākie. Manuprāt, šolaiku lielākā problēma ir nespēja nolaisties no «trekno» gadu lidojuma uz laikam atbilstošu iztikšanu. Kāpēc mēs nevaram apsēsties pie viena galda, ēst vienu un to pašu skābu kāpostu zupu, pelēkos zirņus? Manuprāt, Valsts prezidentam būtu jāsaņem augstākā alga no visām valsts iestādēm un uzņēmumiem. Premjers tad saņemtu deviņus simtus, pārējie – atbilstoši mazāk. Daudzi līdzšinējie protesti, manuprāt, nav bijuši pietiekami iedarbīgi. Pati piedalījos atjaunotajā Latvijas valstī pirmajā skolotāju protesta gājienā, kuru rīkoja Rīgas 49. vidusskolas direktors un kurā piedalījās daudzi pedagogi. Diemžēl toreiz mums nepievienojās vecāki, vecāko klašu skolēni. Bet, lai ko īsti panāktu, jābūt solidāriem un drošiem.
