Grūti saskatīt racionālu skaidrojumu sabiedrības reakcijai uz politiķu lēmumiem. Šķiet dīvaini, ka uz politisko līdzdalību kūtrajā sabiedrībā bez īpašas organizēšanas pie valdības mājas sabrauc vesels tūkstotis cilvēku, lai protestētu pret motociklu nodevas pacelšanu līdz 24 latiem, kas tomēr nav nesamaksājama nauda, bet skolotāji, kurus šīs vasaras pazemojošais lēmums iedzinis teju bada maizē, jau mēnešiem nespēj vairāk kā klusi kurnēt par netaisnību. Tūkstoši, patriotismu demonstrējot, lepni izskrien «Baltijas ceļa» maršrutu, bet ir nemanāmi, kad Latvijas mīlestību derētu likt lietā, stājoties pretī kārtējam politiķu muļķības vai oligarhu varas radītajam lēmumam. Tepat Eiropā ir valstis, kur dara citādi. Francijā protesti notiek regulāri neatkarīgi no tā, ir valstī krīze vai ne. Un streiko visi pēc kārtas – sākot ar cigarešu pārdevējiem, kuri iebilst pret akcīzes pacelšanu viņu precei, beidzot ar teātru darbiniekiem, dzelzceļniekiem, ierēdņiem cīņā pret sociālo garantiju apcirpšanu. Bet, piemēram, Šveice slavena ar referendumiem, kas tur tiek rīkoti divas trīs reizes gadā.Mēs tajā pašā laikā skandējam tik ierastos «uz vēlēšanām (referendumu) neiešu, jo mana balss neko nemainīs» un «nav vērts piedalīties, jo kungi vienalga darīs tā, kā izlēmuši». Šonedēļ notikušie protesti, kuros patīkami aktīvi bija Jelgavas studenti, ļauj cerēt, ka sabiedrība krīzes iespaidā kļūst aktīvāka, jo skaidrāk jūt, ka Rīgā pieņemtie lēmumi nav virtuāli. Turklāt šoreiz studentu prasības neaprobežojās ar tikai viņiem specifisku problēmu izkliegšanu. Protams, lai tas notiktu, varai jākļūst dzirdīgākai, bet arī tautai – saliedētākai, drošākai un ar lielāku ticību sev.
