Arī mazs bērns, mācoties staigāt, bieži klūp un, lielāks būdams, krīt, iemēģinot velosipēdu un slidas. Tas ir mans vienīgais mierinājums, vērojot, cik ļoti mums, cilvēkiem, nākas izdzīvoties pa galējību un pārmērību grāvjiem, lai atrastu maģisko līdzsvara izjūtu. Bet bez tās, kā zināms, ilgtermiņā ir čābīgi, jo grīļošanās – krišanas – celšanās sāpes un piepūle tomēr nav mums piemērotākais esības stāvoklis.Taču daudzi pie tās pierod un citādi nemāk. Nedomā, neanalizē – nedraudzējas ar galvu –, lai izdarītu secinājumus, ka nonākuši nekontrolējamu emociju un iespaidu varā, un nākamā reizē mēģinātu noturēties. Tādu cilvēku leksika parasti pilna ar vārdiem vispārākā pakāpē – kā viņi vienmēr, bet es nekad un nemūžam! Savukārt rīcībā vērojamas fanātisma pazīmes. Tā jau ir – grāvī sēžot, ne ceļu, ne otru pusi var saskatīt… Tikai savu šauro pasaulīti, kas piebāzta ar stereotipiem un pieņēmumiem, ka, piemēram, visi politiķi ir cūkas, bet tauta pastulbs aunu bars.Cik gan bieži mums vajadzētu vienkārši paklusēt un atzīt, ka esam pārspīlējuši. To būtu vieglāk pārdzīvot nekā sāpīgu piezemēšanos, jo gravitācijas likumu neizmainīt – kas nav līdzsvarā, tas krīt! Un krītam. Patlaban jau gadu topā ir ekonomiskā padene, kura, šķiet, paklupinājusi teju visus. Gribējām, kā labāk, beidzot kā pie cilvēkiem: eiroremontu, pilnus iepirkumu ratus, bagātus pensiju fondus un pasakainus ceļojumus. Gribējām, mums deva, un mēs ņēmām, nevienā acī neaizdomājoties, ka apēdam sējai paredzētos graudus no Eiropas un tā tālāk krātuvēm. Taču nevajag būt īpaši attapīgiem, lai saprastu, ka Latvijā diemžēl neiegūst naftu un citus derīgus izrakteņus. Mums nav Šveices banku reputācijas un līdz Japānas līmenim attīstīta intelektuālā potenciāla, nav iespaidīgu ražošanas un peļņas iespēju. Mums nav, no kā atsperties, – līdzsvara un stabilitātes punkta. Neesam ieguldījuši un gaidījuši, lai būtu, no kā ņemt lepnai savrupmājai un auto. Tagad atņem to pašu… kā jau cūkām un auniem pienākas …Uh, kā gribētos, ka šis milzīgais kritiens mums nāktu par mācību, jo citādi tas būs jāpiedzīvo atkal un atkal. Diemžēl mums bieži ir pārāk īsa atmiņa, un no tā man ir visvairāk bail…
