Pūlējos atcerēties, kurš tēls no «Alises Brīnumzemē» viņa varētu būt. Bet izrādījās, ka šo meiteni (sievieti? jaunkundzi?) sauc Evija Caune un viņa ne vien pasniedz filosofiju LLU un raksta stāstus, bet arī pati dzīvo visbrīnumainākajā pilsētā.
«Kultūra ir zars, uz kura mēs visi sēžam, un mūsu kopīgais pasākums – gādāt, lai šis zars nenokalst.»
Z.Skujiņš
Pirmoreiz viņu ieraudzījis, pūlējos atcerēties, kurš tēls no «Alises Brīnumzemē» viņa varētu būt. Bet izrādījās, ka šo meiteni (sievieti? jaunkundzi?) sauc Evija Caune un viņa ne vien pasniedz filosofiju LLU un raksta stāstus, bet arī pati dzīvo visbrīnumainākajā pilsētā – Jelgavā. Pagājušā gada nogalē viņas stāsts «Romāns» Rīgā uzvarēja ikgadējā Jaunrades fonda un literārā kluba «Šķelpata» organizētajā stāstu konkursā.
Dzīve ar Krištopanu
Vai esi rūdīta jelgavniece?
– Rūdīta? Zinu, ka ir rūdīti recidīvisti. Es šeit esmu dzimusi, augusi, iesakņojusies, bet noteikti neesmu nekāda patriote. Es vispār neesmu nevienas vietas patriote, man patiktu tā kā Diogēnam teikt, ka esmu pasaules pilsonis. Jelgava vienkārši ir vieta, kur dzīvoju.
Mācījos Jelgavas 1. vidusskolā (tagad to sauc par ģimnāziju), turpat, kur Artūrs Skrastiņš un «Prāta vētra», kuri bija gadu jaunāki par mani.
«Garlaicība, garlaicība, kā jau mazpilsētā,» kādā tavā stāstā spriež tā varone. Vai to varētu attiecināt uz Jelgavu?
– Noteikti. Es neciešu Jelgavu, jo šeit ir drūmi un nekas nenotiek. Pēc pulksten pieciem manā pusē iestājas komandantstunda. Es nezinu, kas var notikt, ja tu parādies uz ielas. Tas ir, nekas nevar notikt, jo šeit nav pat noziedznieku (tfu, tfu, tfu, varbūt es pārspīlēju). Ja kāds grib zināt, ko nozīmē Jelgava, lai aiziet uz kinoteātri, uz kādu patiešām labu filmu. Viņš būs vienīgais, kas atnācis, un seanss nenotiks.
Varētu aizbraukt uz Rīgu. Bet arī tur viss notiek ļoti nosacīti. Rīga beidzas 7 km rādiusā ap Vecrīgu. Aizbrauc uz Imantu vai Purvciemu, tā pati Jelgava vien tur ir.
Nav nekādas alternatīvas – piederēt vienam vai otram cilvēku lokam, iet uz vienu vai otru krogu, kino, teātri.
Par ko raksta laikraksti un žurnāli? Vienudien domāju – nopirkšu skaistus žurnālus, pasēdēšu pie kafijas. Paņemu pirmo žurnālu – uz vāka Krištopans. Paņemu otro – intervija ar Krištopanu. Paņemu tik jēdzīgu žurnālu kā «Rīgas Laiks» – arī tur intervija ar Krištopanu! Es dzīvoju, ēdu, eju gulēt ar Krištopanu.
Vai arī literātu vide, kurā tu mēdz apgrozīties, ir tikai viens cilvēku loks?
– Man par literātu vidi ir diezgan bēdīgs priekšstats. Acīmredzot viņi dzīvo savu literatūras surogātdzīvi.
Varbūt patiesi ir tikai šo cilvēku darbi, bet viņi paši ir tikai ēnas, kas staigā apkārt un ik pa laikam kaut ko rada?
– Tas taču ir stulbi! Nožēlojami, ka cilvēks ir kā ēna!
Ir jau arī pietiekami daudz skaistu cilvēku, kas ir iekšēji tukši. Kā ir labāk – dzīvot vai rakstīt?
– Nezinu. Es dažbrīd esmu par dzīvu cilvēku, kurš neraksta, bet dzīvo.
Un ko tu pati dari?
– Es esmu novērotāja. Tas arī ir briesmīgi.
Rijīgā literatūra
Kā tu izjuti nepieciešamību izteikt sevi literatūrā?
– Tā nav nepieciešamība, tā ir luksusa lieta. Nepieciešamība ir ēst, čurāt – tu nevari bez tā izturēt. Man rakstīšana nekad nav bijusi nepieciešamība, tā man sagādā baudu.
Kad raksti, tu izdzīvo daudzas realitātes. Vari atļauties to, ko nevari dzīvē – būt neglīts, pat perverss, rakstīt visādas dumjas lietas, ko nedrīkst teikt sabiedrībā. Es esmu rakstījusi no vīrieša pozīcijas, man likās ļoti valdzinoši, kā vīrietis jūt un uzvedas. Tas ir vienīgais veids, kādā es, nebūdama vīrietis, varu pietuvoties viņa pasaulei.
Vispār teksts kā tāds ir paralēlā pasaule. Postmodernismā runā par to, ka tekstam vajadzētu atspoguļot tikai pašam sevi. Tas taču ir forši, ka teksts nevis apraksta kaut ko ārpusē, bet sacer sevi no jauna.
Mani gan biedē situācija, kad radīšanas process kļūst tik apzināts, ka literatūra «iekožas pati savā astē». Vienīgais, kas tai atliek – rīt pašai sevi dziļāk un dziļāk.
– Mēs ar vienu draugu izdomājām, kādam jābūt tekstam – kā dzīvniekam, kurš apēd pats sevi. Tad paliek tikai kuņģis, kurš pats sevi sagremo. Būtu skaisti, ja varētu uzrakstīt tādu tekstu, man no tā nav bail. Ja es rakstīšu tikai to, ko jūtu, redzu ārā aiz loga, tā būs dienasgrāmata, nevis literārs teksts.
Pastāsti par savu pedagoģisko darbību!
– Es mācu Latvijas Lauksaimniecības universitātē lauksaimniecības studentus – dārzkopjus, laukkopjus, lopkopjus. Stāstu viņiem filosofiskas lietas. Kad pati mācījos filosofos, mums bija tādi traki profesori, kuri izspūruši, dedzīgām acīm stāstīja savas koncepcijas. Mēs skatījāmies un domājām: ak Dievs, viņš taču galīgi sajucis prātā, ko viņš tur vispār stāsta, es neko nesaprotu! Tagad man dažreiz šķiet, ka studenti tāpat skatās uz mani.
Es pēc saviem kursiem izdalu pašnovērtēšanas anketas, kur viņiem ierakstīt, kas patika, kas nepatika. Ir rakstījuši: «Paldies, pasniedzēj, tas bija baigi forši.», bet ir arī tādi, kas saka: «Nevajag, pasniedzēj, mūsu dēļ muti dzesināt». Es redzu, ka liela daļa neko nezina un neko negrib zināt. Labāk mācās, kā sēt un pļaut, nevis saskatīt kaut kādas likumsakarības.
Bet es arī saprotu, ka filosofija varbūt nav tā vitāli svarīgā lieta, ko vajadzētu zināt pirmām kārtām.
Arī luksusa lieta?
– Jā, noteikti.
Izrādās, ka tu nodarbojies pārsvarā ar luksusa lietām!
– Jā. O, forši, un tu man šodien atnesi šokolādi «Lukss», vai ne?
Patiešām!
Runāsim par dzīvi
Man šķiet, ka pasniedzējas pieredze palīdz tev veidot kontaktu ar publiku arī literāros pasākumos. Vai tev ir svarīgi, kā tavs darbs sasniedz lasītāju un klausītāju?
– Jā, tas taču ir jauki, ka tu vari uzstāties, iespaidot cilvēkus. Atkal viena luksusa lieta. Kad eju auditorijā, man ir svarīgi, vai «paņemšu» to, vai ne.
Pēdējā laikā daudzi autori uzskata literatūru par mākslu mākslai, kas ir nesaistīta ar morāli, realitāti un tamlīdzīgām lietām.
– Es tam piekrītu. Man arī dergtos lasīt kaut kādas pamācības. Bet es saprotu, ko tu domā, tā var aiziet līdz nihilismam, «es te izliešu visus savus mēslus, priecājieties par to». Man vienkārši būtu garlaicīgi radīt mākslu mākslai un nenest tautā.
Vai tev ir svarīgs viedu kritiķu vērtējums?
– Jā, noteikti! Literatūra bez kritikas būtu kā skaista, uzkrāsojusies, sapucējusies sieviete, kas stāv cilvēku vidū, bet tuvumā nebūtu neviena spoguļa, kur uz sevi paskatīties.
Kā tu domā, cik īsti daudz literāru tekstu rodas mums visapkārt? Vai daudzi mēdz kaut ko rakstīt savā nodabā?
– Domāju, katrs reiz ir mēģinājis kaut ko uzrakstīt, tāpat kā mēģinājis smēķēt. Man liekas, tu gribi teikt, ka literatūra ir šausmīgi dominējoša vērtība mūsu dzīvē, bez kuras nevar ne šurp, ne turp! Nē, patiesībā kaut ko tādu es gribētu teikt vismazāk. Labi, runāsim par dzīvi!
Tu teici, ka esi novērotāja. Ko tu vēro?
– Kā citi cilvēki dzīvo. Tas ir forši, bet reizē arī bēdīgi, ka tu tik bieži nepiedalies dzīvē.
Tas nozīmē – tu viesībās klusē, bet vakaros zodzies gar logiem un rakņājies papīrgrozos?
– Nu nē! Es esmu ļoti sabiedriska. Es nemāku pastāstīt… Tu it kā piedalies visā, bet skaties no malas.
Piemēram, sarīko viesības, kur visi smejas, iedzer un dejo, un pašā kulminācijā pēkšņi pazūdi. Kāds pēkšņi paprasa: «Kur tad Evija?» «Ak, viņa droši vien aizgāja!» Un viss rit tālāk, bet tu tur neesi…
Kā vajag rakstīt
Kā, tavuprāt, pietrūkst latviešu literatūrai?
– Es gribētu, lai Latvijā būtu kāds Sidnijs Šeldons vai Daniela Stīla, kas varētu rakstīt gaumīgus lubu romānus – mūsdienīgus, optimistiskus. Tas latviešiem būtu vajadzīgs.
Un vēl man ir iecere (tikai nevienam nestāsti!) ārzemēs nopirkt grāmatiņu, kur mācīts, kā rakstīt romānus, stāstus, un iztulkot latviski. Es domāju, Latvijas literātu saimei tas būtu liels devums.
Un visa latviešu literatūra kardināli izmainītos…
