Ugunsdzēsējs Aigars Ziediņš jūtas novērtēts un īstajā vietā.
«Varam aprunāties, taču, ja būs trauksme, neņemiet ļaunā – man būs jāskrien,» pieklājīgi paskaidro ugunsdzēsējs Aigars Ziediņš. Aigara ikdiena ar glābšanas darbiem saistīta jau 20 gadu, bet viņš pats atzīst, ka joprojām ar katru trauksmes paziņojumu sirds dauzoties kā negudra – gluži kā pirmajā reizē. Dzīvespriecīgs, atvērts un atbildīgs – tā svētenieku Aigaru raksturo kolēģi un draugi. Īstā «laimes spēle»Bērnībā sapņi par kaucošām sirēnām, mirgojošām bākugunīm Aigaram gājuši secen. Būvējot štābiņus un piepalīdzot tēvam dažādos vīru darbos, puikas nākotnes sapņi saistījušies ar celtniecību. Taču, kad pienācis laiks iet armijā, Aigars varējis izvēlēties, aut zābakus vai doties alternatīvajā dienestā, strādājot policijā, par sanitāru slimnīcā vai ugunsdzēsēju. «Atceros, tolaik par ugunsdzēsēja darbu pat nebiju aizdomājies. Sāku prātot, ka tas varētu būt interesanti un tuvu mājām. Tā arī pieteicos un nenožēloju,» atzīst Aigars. Trīs mēnešu apmācība Rīgā, un Aigara gaitas ugunsdzēsēju rindās bija sākušās. Viņa centība un interese par darbu vainagojās ar rezultātu – sācis kā ierindas darbinieks, tagad Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Zemgales reģionālās brigādes Jelgavas daļas vada komandiera amatā. «Tā ir atbildība visas brigādes priekšā. Jūtos novērtēts, bet pats galvenais – esmu īstajā vietā, ko man pavisam nejauši piespēlēja liktenis,» viņš atzīst. Šogad, atzīmējot Latvijas valsts dzimšanas dienu, Aigars Ziediņš par priekšzīmīgu dienesta pienākumu pildīšanu saņēma apbalvojumu, bet pirms septiņiem gadiem ugunsdzēsējam tika piešķirta Jelgavas Goda zīme.Noderīgs «nieciņš» ZiemassvētkosViņš atzīst, ka darbs patiesu gandarījumu sniedz, ja kādu izdevies izglābt no nāves briesmām vai novērst ļaunumu. Visbiežāk glābējiem gan nākas sastapties ar cilvēku nevērību, ļaunprātību, pārgalvību. «Ne jau lielie ugunsgrēki ir tie sarežģītākie un bīstamākie, kādreiz pietiek ar aizdegšanos dzīvoklī, kurā atrodas gāzes balons. Tad tu saproti, ka sekas var būt neprognozējamas, bet par to nav laika domāt – mums jādara savs darbs. Bieži gadās, ka cilvēki aiziet bojā, vienkārši nosmokot, gulēdami savās gultās. Tāpēc visus savus draugus, radus un paziņas esmu apdāvinājis ar dūmu detektoriem. To vajadzību cilvēki pietiekami nenovērtē, bet vairākkārt esmu bijis liecinieks, ka šīs ikdienā it kā nebūtiskās lietiņas izglābj cilvēkam dzīvību. Tāpēc iesaku katram par to aizdomāties un Ziemassvētkos saviem tuviniekiem, kuriem detektora vēl nav, to uzdāvināt. Cilvēkam dota tikai viena iespēja dzīvot, tāpēc tā jāizmanto kā viena brīnišķīga diena,» pauž vada komandieris.Rūgtā ikdienaLai arī saruna rit jau vairāk nekā stundu, trauksmes signāls tā arī nav atskanējis, Aigars spriež: «Pēdējā laikā izsaukumu vairs nav tik daudz – cilvēki kļuvuši piesardzīgāki, vairāk uzmana cits citu – tas labi.» Aigars stāsta, ka ikdienas darbā nereti iznākot sastapties ar negācijām. Cilvēkiem no malas liekoties, ka ugunsdzēsēji rīkojas nepareizi vai pārāk lēni. «Gadās dzirdēt pārmetumus. Vienā ugunsgrēkā kāda daktere kliedza, lai, nedod Dievs, kādreiz nonāktu pie viņas slimnīcā… Par laimi, nav sanācis,» joko Aigars. Ugunsdzēsēja profesijā var strādāt tikai īsti vīri, tā pārbauda un norūda, atzīst Aigars. Ne visi spējot izturēt slodzi. «Pēc kārtīga cīniņa ar uguni esam izsviedrējušies līdz pēdējai vīlītei, domāju, ne mazāk kā hokejisti pēc spraiga mača. Darbs ir arī psiholoģiski smags, īpaši, ja cilvēki zaudē visu iedzīvi vai pašu dārgāko – dzīvību,» stāsta sarunas biedrs un pēc ieilgušas pauzes atzīst, ka savam 16 gadu vecajam dēlam Emīlam, visticamāk, ieteiktu apgūt mazāk bīstamu profesiju. Taču jaunos grūtības nebiedējot, esot patīkami redzēt, ka ugunsdzēsējiem aug jaunā maiņa un puiši labprāt vēlas kļūt par glābējiem.Aigars savulaik bijis aktīvs barikāžu atbalstītājs. Tos laikus viņš zīmīgajos datumos atceras katru gadu un stāsta par tiem saviem bērniem. Ja vajadzētu, vai šodien atkal ietu? Aigars brīdi klusē un uzdod pretjautājumu: «Bet kā vārdā? Redzot šodienu, domāju, daudzi to otrreiz vairs nedarītu. Ir jābūt stingri nospraustam mērķim un motivācijai. Arī tajos laikos daudziem tas tāds plezīrs vien bija – Doma laukumā pulcējās ļaudis, mūziķi dziedāja, dega ugunskuri, bija jauki –, bet, kad vajadzēja organizēt cilvēkus, lai steigtos uz Vecmīlgrāvi, kur «omonieši» jau aktīvi uzdarbojās, no visa Doma laukuma savācāmies vien ap desmit vīru. Pārējie teica – nē, mums tepat labi. Tajā vakarā arī nošāva cilvēku…»Bez jautrības neiztiktDarbā netrūkstot kuriozu un jautru brīžu. «Klasiskākais piemērs ir durvju «aizkrišana», kad pensionāres dzīvoklī aizmirsušas atslēgas, vai arī mazuļi savas mammas iespundē uz balkona ziemas salā. Esam glābuši dažādus radījumus, tajā skaitā govis. Kādai kundzītei bija aizbēdzis papagailis un uzsēdies augstu kokā. Saimniece putnam devusies pakaļ saviem spēkiem un tā arī palikusi kokā, nevarēdama nokāpt. Tā nu mums tante ar visu papagaili bija jāceļ nost. Uz izsaukumiem, kur kaķi tup koku galotnēs vairs nebraucam, jo cik nav gadījies – tiklīdz minci noceļam, tā šis momentā uzšaujas blakus kokā. Jautrība beidzas, kur sākas cīniņš par dzīvību,» noteic Aigars Ziediņš. Sava paradīze Svētes pagastāPar Aigara vaļasprieku var saukt celtniecību. Droši iespējams apgalvot – viņš ir vīrs ar zelta rokām. Pašu spēkiem uzbūvējis māju, kuru sauc par mazo paradīzi. Tā atrodas Svētes pagasta nomalē, klusuma un miera ieskauta. Pēc smagām dežūrām Aigars sirdsmieru rod mežā, kur pastaigājoties var smelties spēku un gluži vienkārši pārdomāt dzīvi. Aigars Ziediņš Vecums: 38 gadiAmats: VUGD Zemgales reģionālās brigādes Jelgavas daļas vada komandierisIzglītība: beidzis LLU Ekonomikas fakultāti uzņēmējdarbības specialitātēĢimene: precējies, aug dēls un meitaRaksturīgākās īpašības: izpalīdzība, humors Necieš: slinkumu un nodevību
