«Kā jūs tikāt līdz Rīgai?» jautāju šogad jo īpaši godātajai Ozolu dižģimenei, kas otrdien bija viesos pie Valsts prezidenta uz valstī pirmās Ziemassvētku eglītes aizdegšanu. «Sākumā domājām braukt ar vilcienu, taču bērnu biļešu dzelzceļā vairs nav, negribējās arī lieki saldēt mazo Ernestu, kam bija klepus. Tad sarunājām Rīgas paziņas, kas aizvizināja ar mikroautobusu. Draugi ieminējās, ka šoreiz mums vajadzēja lūgt palīdzību no domes, taču iztikām,» priecīgi un lepni atbildēja sešu bērnu mamma Baiba Ozola. Kaut arī krīzes laiks, domāju, droši vien pašvaldībā Ozoliem būtu norīkojuši busiņu ar visu šoferi, taču paši piedāvāt gan neiedomājās. Nav jau viegli tiem, kuriem ir mazāk bērnu, iedomāties, kā jūtas ģimene ar sešām atvasītēm. Bet dzīvē, karjerā neviļus iznāk tā, ka biežāk pie varas, teikšanas un savu talantu izkopšanas tiek tieši tie cilvēki, kuriem mājās mazāk darāmā (izņēmums ir mūsu pirmais Valsts prezidents Jānis Čakste ar kundzi Justīni un deviņiem bērniem, vēl viens otrs uzņēmēju pāris mūsdienās). Demogrāfi secinājuši, ka patlaban ES valstīs vidēji vienu pensionāru uztur četri strādājošie nodokļu maksātāji, bet jau 2015. gadā to skaits varētu būt divas reizes mazāks… Lai veselība pensionāriem! Bez viņu padoma, bez pašu iejūtības pret vājāko mēs patiesi gudrāki un laimīgāki netiksim. Taču skaidri jaušams, ka pie durvīm ir jauna krīze, ko varbūt varētu mazināt, ievedot strādniekus no Āzijas vai Āfrikas. Bet ar ko tad astoņdesmito gadu beigās Latvijā strauji sākās atmoda? Lielā mērā ar pretošanos viesstrādnieku iebraukšanai, pie kā būtu varējusi novest Rīgas metro un Daugavpils HES būve. Tā ka atliek vien tas grūtais, skaistais un, Dievs dod, nebeidzamais augšupejas ceļš, kas saistās ar rūpēm par bērniem.
