Pirmā pasaules kara laikā kā protests pret «gudrā cilvēka progresu» radās dadaisms. Ja šī nesakarīgu skaņu «dzeja» netiktu izgudrota toreiz, tad tagad noteikti, jo kopš tā laika saskaitīju gandrīz trīssimt karu un kariņu, no kuriem desmitā daļa vēl joprojām negrasās beigties. Vispirms gribas secināt, ka sapratīgie ir nospiedošā mazākumā. Jebkam ir kaut kāds iemesls, un skaidrojumu var meklēt lielā konflikta starp Labā un Ļaunā spēkiem kontekstā. Jā, starp citu, šis skaidrojums der arī visiem pārējiem s**, kas katru dienu apkārt notiek. Ja pašlaik karo trīsdesmit vietās, bail pat minēt, ko redzēsim pēc pāris gadu desmitiem, kad dzeramais ūdens aptrūkšoties diviem miljardiem cilvēku. Negribas pat minēt, kurā stāvā būs jādzīvo, kad nokusīs Grenlande.Tas uzdzen sirreālas pārdomas, ka varbūt uznācis garais, ļaunais sapnis, kas katru brīdi var pārtrūkt. Nemaz nepārsteidz, ka sirreālisms kā mākslas virziens attīstījās tieši no bērnišķīgā dadaisma, izsmejot pasauli ar aprautiem neloģismiem, ļaujot nekontrolētu domu diktātam, kas apraujas tikpat pēkšņi, cik sākušās, – ar absurdu. Starp citu, arī sireālisma senča – absurdisma kā virziena – uzdevums ir noliegt cilvēka spēju izskaidrot savu eksistenci un dzīves jēgu, šos meklējumus nosaucot par absurdu. Visi šie novirzieni (gribētos tomēr teikt – novirzes) uzplaukuši nekur citur kā «apgaismības» zemē Francijā. Ja kādreiz tās bija daiļo mākslu parādības, šodien tas ir dzīves stils – saraustīts un nesaprātīgs. Mūsdienās domāšana nav plaši pielietojama, jo meklēt likumsakarības ir nepopulāri, vismazāk jau kādam aizrādīt par morāli. Līdz ar to jaunā paaudze – tieši tāpat kā domas, kuras saskaņā ar sirreālisma mācību nevajag kontrolēt, – pārvēršas kiborgos iznīcinātājos, automātiski pildot sabiedrības, kultūras un instinktu programmu. Viegli piebiedroties smējējiem un noliedzējiem, kas visu apkakā. Daudz, daudz grūtāk ir cīnīties ar citu atstātajiem absurdiem. Nemēģiniet mani pierunāt saulgriežos vilkt bluķi, jo pašmērķīgi turpināt no kokiem nokāpušu senču māņticību arī ir absurds. Kad bērni darījuši blēņas, tie metušies ceļos bluķa priekšā un to pielūguši.Tā saucamā kultūra degradācijas stobru bieži pavērš pret savu radītāju, proti, cilvēku. Te nu mēs sēžam – iepriekšminēto noviržu dzemdētajā postmodernismā, kur pat nenopūlas radīt absurdus, jo viss jau ir vienalga. Bail pat minēt, kam būs dzimt nākamajam…
