Kad veidojās «Lattelekom» un mūsu varas vīri slēdza ar ārzemju investoriem viņiem izdevīgus līgumus, paši labi nopelnot par līgumu izkārtošanu un parakstīšanu, vēl neviens nezinājām, kādas briesmas mums draud.
Kad veidojās «Lattelekom» un mūsu varas vīri slēdza ar ārzemju investoriem viņiem izdevīgus līgumus, paši labi nopelnot par līgumu izkārtošanu un parakstīšanu, vēl neviens nezinājām, kādas briesmas mums draud. Tarifi ir tik mežonīgi auguši, ka daži jau atsakās no telefoniem, cilvēki mītiņo un protestē. Tagad, protams, rodas pamatoti jautājumi par «Latvenergo»: kas notiks ar uzņēmumu un kas būs ar elektroenerģijas tarifiem, ja mūsu energokompānijā sāks saimniekot ārzemju investori?
Katras valsts bagātība ir tās energosistēma, kas nodrošina visus patērētājus (iedzīvotājus, uzņēmumus, transportu) ar enerģiju. Tā ir valsts ekonomikas asinsrite. Energosistēmai jābūt sajūgtai – jāstrādā saskaņoti. Tieši šādām prasībām atbilst «Latvenergo», kas ekonomiski normāli darbojas un peļņu iegulda nozares attīstībā un modernizācijā, vienlaikus nodrošinot ekonomisko un sociālo stabilitāti.
Jau vairākus gadus tiek lauzti šķēpi par «Latvenergo» privatizāciju. Ir trīs pamatvarianti. Pirmais – «Latvenergo» nevajadzētu privatizēt, bet atstāt valsts, tātad visas tautas īpašumā, kā tas ir, piemēram, Zviedrijā. Otrais – privatizēt «Latvenergo» nesadalītu (vertikāli integrētais variants), paturot valstij vismaz 51% akciju. Šis variants būtu atbalstāms, jo, pēc pasaules mērogiem «Latvenergo» ar 1,2 miljoniem patērētāju ir neliela energokompānija un sadalīt to būtu absurds. Un tomēr šāda privatizācija pašreiz juridiski grūti veicama. Iemesls tam ir 6.Saeimā Enerģētikas likumā pēc zīgeristiešu priekšlikuma iebalsotais punkts, kas liedz privatizēt Daugavas kaskādi un augstsprieguma tīklus. Zīgeristieši ļoti lielījās, ka viņi panākuši šo «Latvenergo» daļu atstāšanu valsts īpašumā, neapzinoties (vai negribot), ka daļu no energokompānijas nedrīkstot privatizēt, bet pārējo drīkstot, privatizācijas gaitā vienotā energokompānija tiek sagrauta. Tādēļ arī «Latvenergo» sadalītgribētāji atbalstīja šo zīgeristiešu priekšlikumu. Un trešais variants – sadalīta «Latvenergo» privatizācija (pareizāk būtu teikt – «prihvatizācija»). Tā esot jādara konkurences radīšanai enerģētikas nozarē. Nevienam gan nav izdevies pierādīt, ka, sadalot «Latvenergo», tas darbosies efektīvāk, ka no tā iegūs valsts un patērētāji. Gluži otrādi – tikai «prihvatizētāji», bet pārējie būs zaudētāji.
Kad man reiz A.Jakubāns un Ē.Hānbergs jautāja, vai es pats negribētu privatizēt kādu no spēkstacijām, es viņiem atgādināju pazīstamo gruzīnu tostu: lai mūsu vēlēšanās sakristu ar mūsu iespējām! Man nav tā biezā naudas maka, lai es vienu spēkstaciju varētu privatizēt. Toties mūsu naudas dūži un viņu draugi Zviedrijā, Vācijā vai Holandē labprāt kaut ko nopirktu. Man nav arī nekādu iespēju viņiem šādu pirkumu izgādāt, tātad jebkurā gadījumā es palieku aiz borta. Savukārt tie, kuriem ir iespēja ietekmēt valdību «Latvenergo» sadalīšanā un privatizācijā, ir ārkārtīgi ieinteresēti: ja kāds ministrs, ministra padomnieks vai cits liels vīrs ieinteresētai firmai šādu pirkumu izkārto, viņš saņem kādus 5% no darījuma summas. Un nevienu neinteresē, cik labi tas būs Latvijai vai tās enerģētikai.
Skaidrs, ka, piemēram, Rīgas elektrotīklus labprāt kāda firma privatizēs un ieguldīs naudu to attīstībā. Bet kurš pārbūvēs garās līnijas līdz zemnieku sētām? Kamēr «Latvenergo» ir vienots, tas no peļņas līdzekļiem šīs līnijas arī pārbūvē, bet kurš TEC vai HES īpašnieks būs ieinteresēts dot naudu lauku līnijām? Lai tās uzturētu, īpašnieki būs spiesti paaugstināt tarifus.Varbūt lauku līnijas «uzvels» uz pašvaldību pleciem?
Turpretī šodien «Latvenergo» novirza daļu peļņas visām energokompānijas struktūrām – gan energoražotājiem, gan pārvaldes un sadales tīkliem –, vienlaikus nodrošinot elektroenerģijas kvalitāti un energoapgādes drošumu. Arī elektroenerģijas tarifi pēdējā laika nav mainījušies, kaut gan tos par zemiem nevarētu saukt. Turpretī, ja «Latvenergo» kaut vai daļēji nonāks ārzemju investoru rokās, tarifi nepārtraukti tiks paaugstināti (līdzīgi kā tas notiek uzņēmumā «Lattelekom»), bet spēkstaciju peļņa aizplūdīs uz ārzemēm.
Daudzi būs pamanījuši, cik veikli ārzemnieki laužas nozarēs, kurās jūt vieglu peļņu. Kad bija spēkā likums, ka no koģenerācijas stacijām elektroenerģija jāpērk par dubultarifu, uzreiz sāka veidoties firmas un starptautiskas kopfirmas šādu staciju uzbūvei. Viena no pirmajām Latvijā iesakņojās Holandes firma «Edon». Prieki gan bija īsi, proti, šos dubulttarifus Saeima atcēla, un koģenerācijas bizness sāka apsīkt, tā arī īsti neizvērsies. Tagad ir jauns – vēja enerģētikas bums. Ar vēja ģeneratoriem saražotās elektroenerģijas iepirkuma cena ir saglabāta dubulttarifa apjomā. Tam bija pamatojums – vēja enerģētikas stimulēšana. Tātad, attīstot šo tehniku, bija domāts atbalstīt mazos elektroenerģijas ražotājus, arī zemniekus. Tomēr attiecīgi lobisti Saeimā dabūja cauri likumu, ka dubulttarifs attiecas uz vēja stacijām ar jaudu līdz diviem megavatiem. Tādus lielus vēja ģeneratorus Latvijā neražo, bet biznesam ēsma ir pasviesta. Un atkal ārzemnieki ir klāt. Tiek meklētas iespējas Kurzemes jūrmalā (tur ir spēcīga vēju zona) uzstādīt lieljaudas vēja ģeneratorus, pirkt vai nomāt zemi, ir interese par elektrolīniju stāvokli – vai varēs tajās dot lielo saražoto jaudu. Par to, ka varēs ar dubulttarifu nopelnīto naudu vest pāri jūrai uz savām mājām, viņi ir pārliecināti. Ja tas tā arī notiks, elektroenerģijas tarifi ievērojami paaugstināsies. Būs jāsedz ārzemju firmām (nevis mūsu zemniekiem) izmaksātas subsīdijas par dubulttarifu.
Ārzemju investoru intereses – jebkurā variantā maksimālā peļņa. Vai tas ir labi, vai slikti Latvijai, tas viņus neinteresē. Atcerēsimies, kā sākumā «Lattelekom» veidotāji solīja ražošanas attīstību VEF, bet patiesībā pat telefona automātu būdiņas ieveda no ārzemēm.
Tātad, ja «Latvenergo» nonāks pie ārzemju investoriem, kurus interesē tikai peļņa, peļņa un peļņa, elektroenerģijas tarifi paaugstināsies, paaugstināsies un paaugstināsies līdzīgi kā tas ir ar «Lattelekom».
