«Nenolaidīšu degunu, arī laba cerība ir vērta».
Līdz jūnijam divu nepilngadīgu bērnu vienīgā apgādniece jelgavniece Līga Rieksta strādāja par mašīnrakstītāju Zemgales tiesu apgabala prokuratūrā. Pēc vasarā notikušās štatu samazināšanas šāda amata tiesībsargājošajā iestādē vairs nav. Teksti datorā nu jāievada prokuroriem pašiem. Tā Līga kļuva par bezdarbnieci. Kurini, cik gribiIkdienas ritms Līgai tagad brīvāks, nav arī lieki jādomā par briesmu darbiem, kurus melns uz balta viņa pārrakstīja kārtējā prokurora apsūdzībā. Taču, protams, īsta miera sirdī nav – pastāvīgi skaties darba sludinājumus, piesakies uz vakancēm, pieraksties un mācies kursos. Ziemā ikdienas solim klāt nāk krāsns kurināšana. Aukstajā pirmssvētku nedēļā gan varēja kurināt, cik gribi, – Līgas dzīvokļa siltākajā istabā vairāk par plus piecpadsmit grādiem nekādi nedabūsi, bet pārējās nav pat desmit. Cik ir vienas sievietes un pusaudžu bērnu spēkos, ģimene centusies istabas sienas siltināt ar putuplastu. 1900. gadā būvētajā vecās Jelgavas mājā aukstums nāk no grīdas, logu ailām, laika zoba saēstajiem pamatiem, dažkārt tas pat sasaldējis ūdensvadu.Pirms divpadsmit gadiem ģimenes krīzes situācijā, kad Līga kopā ar četriem bērniem aizbēga no vīra mājām (laulība šķirta vīra alkoholisma dēļ), šis pašvaldības piešķirtais dzīvoklītis licies mierīgs un labs patvērums. Viņai kā kurzemniecei Jelgavā citādi gandrīz nebija kur palikt, un kur ar četriem bērniem iesi!? Taču aukstākām ziemām dzīvoklis izrādījās par nepiemērotu. Tādēļ, šķiet, Līga pat neskumst, ka mājās bērnu vairs nav, citādi arī viņi te saltu. Ģimenes galva gan iesniegusi dokumentus pašvaldībā cita – mazāka, bet siltāka – dzīvokļa saņemšanai. Vai pašvaldībai būs iespējas palīdzēt, redzēšot jaunā gada sākumā. Četri cerīgi stāstiLīga labprāt stāsta par saviem bērniem. Vecākais dēls Edmunds (22 gadi) jau kļuvis patstāvīgs, strādā, asfaltē ielas un ceļus, dzīvo ar draudzeni atsevišķā dzīvoklī attālākā Jelgavas daļā. Tagad ziemā Edmundam darba neesot, arī iekrāt no 250 latu algas neko lielu nevarot, taču, ģimenē savstarpēji daloties, izdzīvot var. Trīs jaunākie bērni – Ivars, Guntis un pastarīte Velga, kurai vēl ir tikai sešpadsmit, – dzīvo kopmītnēs un mācās. Ivars tepat Rīgā 3. arodskolā par metinātāju, atslēdznieku. Viņam skolotājs esot paļāvīgi teicis, ka Jelgavā atrast prakses vietu nebūšot problēma. Māte piebilst, ka vislabāk būtu praktizēties mašīnbūves rūpnīcā, kas gan šogad strādā tikai divas dienas nedēļā.Jaunākie bērni Guntis un Velga patlaban no mātes ir vistālāk – pie Rēzeknes, Makašānu arodvidusskolā. Lai turp aizbrauktu, tikai ceļš vienam sanāk ap desmit latu, tomēr iztikšana ir vieglāka: kopmītnes par brīvu, bet ēdienam katram pietiek ar piecpadsmit latiem mēnesī, ko var atļauties samaksāt arī no bezdarbnieka pabalsta. Klases arodskolā mazas – deviņi desmit audzēkņi –, tādēļ gudrības vieglāk iet gan rokās, gan galvā (Velga līdztekus vispārējai izglītībai apgūst šuvējas modelētājas prasmes, Guntis – kokapstrādi). Mācīties abiem jaunākajiem bērniem Makašānos patīkot, turklāt viņi viens otru pieskatot. Mājās abi atbrauc parasti reizi mēnesī, pusotrā. Ziemassvētkos atkal visi būšot kopā pie Līgas, bet «eglītes dedzināšana» gan notiks pie omes laukos, kur ir silts un bērni, mazbērni vienmēr mīļi gaidīti.«Spiets» apvieno līdzīgosLīga stāsta, ka deviņdesmito gadu beigās jau mazliet paaugušos Edmundu, Ivaru, Gunti un Velgu priesteris Eduards Zaksis katoļu katedrālē nokristīja. Taču čakla baznīcā gājēja Riekstu ģimene nav. Līga teic, ka Dievu lūdzot ar aizdegtu sveci turpat mājās. Zināmā mērā draudzes vietā Līgai ir Jelgavas daudzbērnu ģimeņu centrs «Spiets». Tur radušies draugi, ar kuriem kopā Līga nupat piedalījās nevalstisko organizāciju labdarības tirdziņā, kopā iedegs eglīti Zvaigznes dienā. Vasarās «Spietam» bijušas ekskursijas. Vairākām daudzbērnu ģimenēm kopīgi noīrējot autobusu, cena iznāk tīri pieņemama. Pēdējos divus gadus daudzbērnu ģimenes vairāk gan pievērsušās pašām pieticīgākajām vajadzībām. Ziemassvētku paciņām tiek meklēti dārzeņi, saknes, jo ne vienās vien mājās trūkst pārtikas. Līga «Spieta» darīšanās iesaistās ar savām datorprasmēm. Grupas biedriem ir līdzīgi«Degunu es nenolaidīšu. Ir jādzīvo ar domu, ka nākotnē ies labāk un izdosies dabūt darbu,» saka Līga Rieksta. Pagaidām gan nevienam no cilvēkiem, kas kopā ar viņu bezdarbnieku kursos mācījās informācijas ievadīšanu datorā, darba meklējumos neesot veicies. Piedāvājumi ik pa laikam Rīgā vai pat Jelgavā parādās, taču strādātgribētāju ir daudz vairāk. Draugi iesaka pieteikties bezdarbnieku simts latu stipendijām, ko pašvaldībās nodarbinātajiem maksā Eiropas Sociālais fonds. Tās gan attiecas tikai uz tiem bezdarbniekiem, kuri nesaņem pabalstus. Taču rinda ir gara un var gadīties, ka, tajā stāvot, pienāk aprīlis, kad bezdarbnieka pabalsta izmaksai būtu jābeidzas. Pēdējais variants Līgai ir doties uz ārzemēm. Lai gan viņa tālākās valstīs nav bijusi, labu paziņu tur tagad ir ne viens vien, un caur viņiem gan jau kāda iespēja atrastos. Bet vai tad tiešām pat pavasarī kaut kādas iespējas neradīsies Latvijā! Līgas optimisms ir pacietīgs. «Jāpriecājas, ka ir veselība un jumts virs galvas. Ir taču cilvēki, kuriem klājas daudz sliktāk, kuriem nav māju,» saka Līga. Turklāt, par bērniem domājot un rūpējoties, garlaicīgi nav nevienu brīdi. Jelgavas lielo ģimeņu centrs «Spiets»Mērķis: veicināt izglītotas, veselīgas, sabiedrībai noderīgas, aktīvas ģimenes veidošanu. Tajā darbojas 24 jelgavnieku ģimenesVadītāja: Inese Pakrēsle Adrese: Jelgava, Pasta iela 44Tālrunis: 26777473VIEDOKLISPāvels Cvetkovs, pensionētais Zemgales tiesu apgabala virsprokurors Vairāk nekā desmit gados, kopā strādājot, Līgu esmu iepazinis kā labu cilvēku šā vārda visaptverošākajā nozīmē. Ja nebūtu štatu samazināšanas, viņa prokuratūrā vēl varētu strādāt un strādāt. Miermīlīga, apzinīga un izpildīga, Līga būtu laba darbiniece jebkuram priekšniekam. Zinu, ka viņai, arī smagus notikumus pārdzīvojot un paliekot par vienīgo ģimenes uzturētāju, nav viegli sisties pa dzīvi. Taču pārdzīvotais Līgu nav nomācis, bet darījis stiprāku. Arī viņas bērni, šķiet, agrāk kļuvuši patstāvīgāki un atbildīgāki, nekā tas parasti ir šādā vecumā.
