Janīna Vibule izaudzinājusi astoņus pašas bērnus un savā mīlestībā un sirds siltumā dalās ar vēl četrām pieņemtām meitenītēm.
Kamēr vieni bēg no problēmām un pašu bērniem, Janīna ar Viktoru pajumti, siltumu un mīļumu snieguši jau četriem mazajiem, kuriem šajā dzīvē nav klājies viegli. Visām pieņemtajām meitenītēm viņu bioloģiskie vecāki ir dzīvi, bet rūpes par savām atvasēm uzņemties nevēlas. Ir darbdienas pēcpusdiena, Vircavas pagasta Gravu mājās pieklusušas bērnu čalas, uz lielā saimes galda deg svece, pa virtuvi rosās māmiņa, uz galda kārtojot krūzes, smērējot sviestmaizes. Ārā puteņo, bet mazā Viktorija, cieši pieplakusi loga rūtij, kaut ko ļoti pacietīgi gaida… Tūlīt aiz stūra jāparādās četrām māsām, kas pa dziļo sniegu mēro ceļu no skolas uz mājām. Šodien ģimenē ir svētki – lielais brālis Donāts no meža atnesis egli, un bērniem ir pēdējā skolas diena šajā gadā. Skolas somās kā lieli dārgumi tiek glabātas liecības. Ziediņš atplaukstVislielākais prieks par svarīgo dokumentu ir pirmklasniecei Samantai, jo tā ir viņas pirmā liecība. Ar lepnumu meitene to sniedz māmiņai, un Janīnas sejā ielīst smaids – liecībā lasāmas uzslavas par centību un sekmēm. «Es ļoti priecājos par Samantu. Viņai klājies īpaši smagi. Iepriekšējā ģimenē bērns cieta no fiziskas un emocionālas vardarbības. Braucām pie ārstiem Rīgā, gulējām slimnīcā. Pie mums Samantiņa nonāca divarpus gadu vecumā, biju gatava, ka klāsies ļoti grūti, jo meitenītei bija arī garīgas problēmas. Nu jau Samantai ir astoņi gadi – bērns atplaucis, kļuvis pašpārliecinātāks, ir ļoti centīgs,» atklāta ir Janīna. Viņa rāda paprāvo zāļu klāstu, kas meitenei joprojām jālieto, lai varētu pilnvērtīgi dzīvot. Pieņēma abas māsiņasKad dēls un vecākās meitas devās uz skolu, bet Viktors uz darbu, Janīna mājās ar Samantu palika vienas. Lai meitenītei būtu sabiedrība un saskarsme ar vienaudžiem, Janīna nolēma pieņemt vēl vienu audžubērniņu. Sociālas aprūpes iestādē viņas sirdī iekrita ļoti jauka mazulīte, bet tur atradās arī viņas māsiņa, un Janīna nolēma mīļumā un gādībā dalīties ar abām – Agnesi un Anastasiju. Tagad māmiņa spiesta secināt, ka bērnunamā daudzas būtiskas lietas meiteņu personības raksturojumā un arī saistībā ar veselības problēmām tika noklusētas. «Viena māsiņa bija pamesta jau dzemdību namā, un atklājās, ka meitenei ir nopietnas kaulu problēmas un citas kaites, par kurām mēs netikām informēti. Otrai māsai bija septiņi gadi, un viņa ir psiholoģiski ļoti smags bērns. Māsas raksturā iezīmējās tādas īpašības kā nežēlība, nenovīdība, izteikts egoisms un slinkums. Bija pat aizdomas, ka meitene ir kurla. Vedām viņu pie psihologa, un speciālists izteica lielu varbūtību, ka bērns iepriekš cietis fiziski, sists un lamāts, tādēļ arī iegājis «kurluma fāzē», kad baidās dzirdēt un redzēt. Psihologs ieteica mēģināt ar bērnu runāt ļoti klusi, uzmanīgi, un, jā, tā lieta aizgāja, atradām kopīgu valodu, bet meitenes raksturā vienalga virsroku ņem dažas iedzimtas īpašības,» atzīst audžumamma.Janīnas lielākais balsts, Agnesi un Anastasiju izvadājot uz skolu un bērnudārzu, ir jaunākā meita Alise, kura tagad mācās sestajā klasē. «Smags slogs tas bija Alisītei. Pati vēl maza, bet stiepa māsas uz skolu un atpakaļ, kamēr mēs ar Samantu braukājām pie ārstiem,» atceras Janīna.Nevarējām pateikt – nē!No astoņiem pašu bērniem mammas paspārnē palikuši vien divi jaunākie – Alise un Donāts. Pārējās sešas meitas jau pieaugušas un ir savā dzīvē. Trīs par mājām tagad sauc Angliju, kur iedzīvojušās, tālumā piedzimis arī Janīnas pirmais mazbērniņš. Kad vienai no meitām radās veselības problēmas, Janīnas galvā bijusi tikai viena doma: Dievs, lūdzu, palīdzi izdzīvot manam bērnam, par to dod man visvārgāko bērniņu, ko audzināšu, mīlēšu un sargāšu. Lūgsnas tika uzklausītas. Kādu dienu Janīna saņēma telefona zvanu no Kapseļu ielas Rīgā, kur pēc palīdzības burtiski brēca mazā Viktorija. «Toreiz man sacīja: ja nepaņemsiet, viņa neizdzīvos… Pusgadiņu vecā Viktorija bija tikai piecus kilogramus smaga, ļoti novārgusi, slima. Kad vīram to pastāstīju, viņš jautāja: vai saproti, ko grasies uzņemties? Mums jau mājās ir viens bērns ar nopietnām veselības problēmām, vai varēsim vēl vienu «pavilkt»? Tad viņam teicu: es nespēju pateikt – nē, ja tu to vari, piezvani un pasaki. Protams, vīrs nepiezvanīja, un mēs bērnu pieņēmām,» atceras Janīna.Nu pastarītei jau divi gadi. Apaļiem, sārtiem vaigiem, smaidīgs bērns, un tas panākts ar sirsnību un patiesu mīlestību. Pagaidām Janīna un Viktors mazulītei ir audžuvecāki, bet māmiņa darīšot visu iespējamo, lai viņu adoptētu. «Kāpēc man būtu pienākums tikai uz laiku audzināt dzīvu vecāku bērnus, ja paši vecāki par viņiem neliekas ne zinis? Tagad, kad Viktoriju burtiski esam izrāvuši nāvei no nagiem, kad viņa savas bioloģiskās mātes rokas tā īsti nekad nav sajutusi un par vecākiem uzskata mūs, kad mazā beidzot sākusi izbaudīt patiesi laimīgu bērnību, mums viņa būtu jāatdod cilvēkam, kuram bērns nav interesējis un, visticamāk, nemaz neinteresēs? Nekad! Kas ir mūsu mājās, tas ir mūsu sirdīs, un par saviem bērniem esmu gatava cīnīties ar zobiem un nagiem,» stingru pārliecību pauž Janīna. Labās lietas turpinās bērniUzņemties rūpes par miesā un garā vājākajiem – to Janīna iemantojusi paaudzēs. Viņu uzaudzinājusi vecmāmiņa, un Janīna lieliski saprot, cik ļoti bērniem vajadzīgi vecāki. Viņa augusi Lietuvā, ļoti stiprā un strādīgā katoļu ģimenē. Tur arī apprecējusies, bet vēlāk pārnākusi dzīvot uz Latviju, vīrs nomiris, un Janīna palikusi viena ar sešiem bērniem. Taču Dievs bija lēmis viņai satikt Viktoru, pasaulē laist vēl divas atvasītes un dzīvi darīt laimīgu ne tikai sev, bet arī citiem. «Dievs man devis tādu spēku, ka esmu izaudzinājusi astoņus pašas bērnus un mīlestību spējusi dot vēl četriem cilvēkbērniem. Tikai žēl, ka mūsu valstī pret audžuvecākiem un bērniem ir tik vienaldzīga attieksme. Viss, kas ir labs, tiek sagrauts. Piemēram, pēc ilgiem cīniņiem tika izveidota Ģimenes un bērnu lietu ministrija, kas patiesi rūpējās par ģimenēm ar bērniem, par bāreņiem, audžuģimenēm. Vienmēr tur varējām rast padomu un atbalstu, bet tagad pat nezinu, pie kā varu vērsties. Šogad no Labklājības ministrijas saņēmām uzaicinājumu uz audžuģimeņu Ziemassvētku pasākumu ar pavisam «sīku» piebildīti – cienastu gan paši ņemiet līdzi. Absurds! Tik daudz kā bērniem limonādi, kādu saldumu jau varēja atļauties sarūpēt. Uzskatu, ka tā ir necieņas izrādīšana audžuģimenēm,» Janīnai pilna sirds. Bet lielākais gandarījums rodas, skatoties uz izaugušajiem bērniem un klausoties Alises sacītajā: «Kad es būšu liela, noteiktu darīšu tāpat kā mamma – palīdzēšu pašu ģimenēs nemīlētiem bērniņiem augt laimīgiem manā ģimenē.»
