Pārmaiņas notiek, kad tām pienācis īstais brīdis, kas gan atkarīgs no virknes dažādu priekšnosacījumu.
Gadu grieži allaž bijis nedaudz maģisks brīdis, kad atskatīties uz paveikto, censties nokārtot vecos parādus un mēģināt arī ko mainīt savā dzīvē – atmest smēķēšanu, sākt rīta skrējienus, atturēties no bulciņām vai apgūt angļu valodu. «Savā ziņā jaunais gads ir labs stimuls, kas «oficiāli» ļauj veikt pārmaiņas. Arī apkārtējiem ir šī doma, un viņi sapratīs, ka konkrētajā ģimenē vai dzīvē iesākas kaut kas jauns. Situācija un apstākļi tam ir ļoti labvēlīgi. Tomēr īstās pārmaiņas notiek, kad tām ir vislielākā gatavība būt,» stāsta psiholoģe Inga Birkmane, atzīdama, ka, nepiedzīvojot šo gatavības brīdi, iesāktais nav noturīgs. Pāris reižu aizejam uz vingrošanas zāli, un tas arī viss, jo pēkšņi atrodas simtiem aizbildinājumu, lai to vairs nedarītu. Pietrūkst gribasspēka, kam pārmaiņu radīšanā un vadīšanā ir izšķiroša nozīme, bet to iegūt nav nemaz tik sarežģīti, turpina Inga. Nozīmīgais B punkts«Pārmaiņas, kas ir absolūti normāla attīstības sastāvdaļa, notiek, kad tām pienācis īstais brīdis. Kvantu fizika, kas pēdējos gados atklājusi daudz interesanta par lietu dabu, to sauc par bifurkācijas (B) punktu. Mēs tiecamies domāt, ka attīstība notiek taisni. Tā arī ir, bet tikai līdz šim punktam, kad iestājas vai nu straujš progress, kas pēc fizikas likumiem ir nestabils, vai straujš regress, kas diemžēl vienmēr ir stabils. Tāpēc attīstību var zīmēt dažādi, piemēram, kā spirāli vai viļņveidīgu līniju ar pacēlumiem un kritumiem, jo no nestabilā vienmēr iespējams atkrist atpakaļ,» zinātniskās atziņās, ko labprāt izmanto arī citās jomās, piemēram, sabiedrības un uzņēmumu menedžmentā, ļauj ielūkoties I.Birkmane. Šo teoriju darbojamies praksē, protams, var redzēt ikviens savā personīgajā dzīvē, proti, ka jāpiedzīvo lūzuma punkts, lai lietas pa īstam mainītu. Nepietiek tikai ar izteiktu apņemšanos vai ierakstu plānotājā. Pārmaiņas jāvadaBūtu arī maldīgi uzskatīt, ka cilvēks neko nevar darīt pārmaiņu labā, ka viņam vien jāsēž un pasīvi jāgaida svarīgais B punkts, lai panāktu reālu un noturīgu lietu mainību savā dzīvē.«Lai pārmaiņas būtu gatavas, tās jāvada,» pārliecināta psiholoģe, norādīdama uz trim nozīmīgām rīcībām. «Pirmkārt, vajadzētu skaidri apzināties, aprakstīt, nosaukt vārdā, skaļi pateikt, kur es esmu un kas patlaban notiek ar mani vai maniem bērniem. Otrkārt, svarīgi saprast, kurp vēlos nokļūt. It kā ļoti vienkārši, bet daudziem tas sagādā lielas grūtības, jo vēlamā situācija jāapraksta pēc iespējas smalkāk – ko gan jaunu varam sasniegt, ja nezinām, kas tas jaunais ir? Var runāt, rakstīt uz papīra, zīmēt, gatavot kolāžas – sameklēt un izgriezt pēc iespējas vairāk bildīšu, kāda varētu izskatīties, piemēram, jaunā māja, ceļojums vai pat atmosfēra ģimenē. To var uzlikt uz datora monitora darba virsmas vai kopā ar bērniem salīmēt uz lielas lapas. Kāda no teorijām pauž, ka, šādi rīkojoties, mēs kļūstam par vēlamo pārmaiņu magnētiem, tāpēc svarīgs redzējums, vīzija un mērķis tam, kurp gribu nokļūt.Treškārt, vajadzētu izdomāt, ar kādiem līdzekļiem iespējams tikt līdz pārmaiņām. Tiem nav jābūt milzīgiem. Piemēram, var atjaunot kādas sen zaudētas attiecības vai apņemties kontaktēties, būt vairāk kopā ar attiecīgiem cilvēkiem. Pastāv arī citi ļoti vienkārši varianti – atvērt plaši logus, izsūkt putekļus. Tas būs pirmais solis, jo jebkurā pārmaiņu gadījumā darbība ir ārkārtīgi svarīga,» stāsta Inga.Agonija pieprasa nedarīt neko «Citreiz palīdz vienkārša ķermeņa izkustināšana,» turpina I.Birkmane, atklādama, ka parasti pirms nozīmīgā B punkta par sevi liek manīt nejauks posms – agonija. «Tai ir dažādas pazīmes. Viena no tām – neizkustinātība, iešana pa apli un aizbildināšanās, ka neko nevaru, man nesanāks, kam man tas vajadzīgs. Tas norāda uz psihes jeb neapgaismotā prāta raksturīgāko īpašību – vēlmi palikt vecajās «čībās», kas pieprasa mūsu neko nedarīšanu. Lai cik ierastā vide būtu briesmīga un smirdīga, tajā vismaz ir droši,» cilvēcisko domāšanas veidu tēlo Inga, vēlreiz akcentēdama vienkāršu kustību, kas pati par sevi ir attīstības virzītājspēks, jo rada pārmaiņām tik svarīgos impulsus. «Kad ir slikti, piecelies un izdari ko tādu, ko nebiji plānojis, piemēram, izej ārā, negaidot, ka tur kas notiks, ieelpojot un izelpojot ielaid sevī gaisu. Tā jau ir pārmaiņu vadība, kad prāts var atkal strādāt. Spēku iespējams dabūt tikai kustībā. Tā ir enerģija, kas nerodas siltumā, omulībā un drošībā. Cilvēkam dažkārt ir nepareizs priekšstats rīkoties tikai tad, ja parādījies impulss, bet kustībā un procesā tos mēs varam radīt paši,» pārliecināta psiholoģe, mudinādama nesēdēt un mistiski negaidīt pārmaiņas, bet pēc labākās sirdsapziņas izdzīvot attiecīgo mirkli un atrast savu pielietojumu konkrētā situācijā. «Tad impulsi paši radīsies!»
