Daudzkārt bijis jādzird pusmūža cilvēkus runājam par jaunību, kas viņu dzīvē bijis jaukākais un piedzīvojumiem bagātākais laiks.
Daudzkārt bijis jādzird pusmūža cilvēkus runājam par jaunību, kas viņu dzīvē bijis jaukākais un piedzīvojumiem bagātākais laiks. Daži to atceras pat ar asarām acīs. Vai mēs – jaunieši – spējam apzināties visas priekšrocības, ko sniedz pašreizējais vecums? Lai to noskaidrotu, Žurkas alā aicināju dažus nejauši sastaptus paziņas.
Modris (16 g.): Dzīve ir brīnišķīga! Nav nekādu problēmu ar naudas pelnīšanu – ar rūpēm par iztiku. Pašlaik vēl par to atbild mamma.
Agnese (15 g.): Piekrītu Modrim, taču nevaru teikt, ka ar visu esmu apmierināta. Traucē mammas pārmērīgā gādība par manu drošību, izglītību, veselību. Domāju, ka esmu pietiekami pieaugusi, lai ar daudzko galā tiktu pati. Gribētos būt neatkarīgākai no vecākiem, taču labi apzinos, ka man ir tikai 15 gadu un ka šādā vecumā nav iespējama pilnīga patstāvība un neatkarība.
Gints (18 g.): Viss ir O.K.! 18 gadu ir pats labākais vecums! Diskotēkas, ballītes – tā pašlaik ir ikdiena, un kur nu vēl meitenes! (Ginta seju apstaro daudzko izsakošs smaids.)
Patlaban priecājos par iespēju lieliski apvienot izpriecas ar mācībām. Arī ar vecākiem nav sarežģījumu. Laimīgā kārtā viņi ir pasargāti no ikdienas uztraukumiem par savu dēliņu, jo jau labu laiku dzīvoju atsevišķi.
Jānis (21 g.): Esmu precējies, taču tas netraucē būt jaunam. Tagad par dzīvi priecājamies abi ar sieviņu. Vispār esmu laimīgs – galvenokārt pateicoties savai ģimenei un draugiem.
Psihologi par jaunību uzskata vecuma posmu no 15 līdz 21 gadam. Vai jūs domājat tāpat?
Gints: Paskatoties uz dažiem cilvēkiem, šķiet, ka viņiem jaunība mazliet ieilgusi. Jaunībā katram vajadzētu censties darīt trakas lietas – priecāties, kustēties… Ir jāizmanto visas dzīves sniegtās iespējas.
Jānis: Jaunībā dzīve ir jāmīl īpaši stipri, un tas nekādus komentārus neprasa. Katrs to dara citādi. Tiesa, šeit liela nozīme ir draugiem. Dažiem draugi pat aizstāj ģimeni. Esiet draudzīgi!
Egija: Dažreiz domāju, ka man ir trāpījies tas riebīgākais. Citiem vecumiem var atrast tik daudz priekšrocību! Tieši tagad es vēlētos būt 14 – 15 gadu veca. Reizēm pamatīgi apgrūtina aizvien augošais pienākumu kalns… Atceros, 14 gadu vecumā mamma man tik daudz palīdzēja. Tiecos pēc neatkarības, bet reizēm kā ar aukstu ūdeni aplej saskarsme ar grūtībām, kuru diemžēl nav mazums.
Jānis: Runājot par gadiem, es gribētu būt pensionārs. Kas nekait: sēdi mājās un apmīļo mazbērnus. Bet, ja nopietni, mainīt negribu neko. Pagātnē atgriezties nav vēlēšanās, un par nākotni runāšu, kad tā būs kļuvusi par šodienu.
Modris: Es tagad gribētu būt gadu jaunāks, lai vēlreiz varētu mācīties devītajā klasē. Toreiz nedaudz problēmu sagādāja eksāmeni, tādēļ domāju, ka tagad, būdams gudrāks un apzinīgāks, ar tiem galā tiktu vienkāršāk un, galvenais, – veiksmīgāk. Atgriezties gribētu arī savā vecajā klasē. Diezgan viegli varu sevi iedomāties vecāku. Gara acīm redzu, ka esmu nodibinājis ģimeni, ka par to rūpējos. Tomēr izskatās, ka to rūpju ir pārāk daudz – jāsameklē darbs, lai varētu nodrošināt ģimenes labklājību, jābūt gādīgam, gudram, nopietnam… Nē, labāk vēl padzīvošu tagadnē.
