Jelgavnieki izceļ no aizmirstības izcilo novadnieku Jāni Bisenieku.
Skolu mācību grāmatās piemin izcilus politiķus, karavīrus, zinātniekus, rakstniekus, kultūras darbiniekus. Uzņēmēji, kas rada darbavietas un maksā nodokļus, paliek ēnā. Ja tūkstoš gadu mijā nu jau aizsaulē aizgājušajam vēsturniekam, tolaik Latvijas Lauksaimniecības universitātes docentam Sigismundam Timšānam Austrālijas latvieši korporācijas «Selonija» filistri nebūtu rosinājuši sagatavot publikāciju par izcilo uzņēmēju tautsaimnieku Jāni Bisenieku (1864 – 1923), iespējams, šīs izcilās personas vārds vēl kādu laiku paliktu vēstures aizkadros. Pateicoties profesoram Voldemāram Strīķim, sadarbībai, kas izvērtās starp Latvijas Lauksaimniecības universitāti, Jelgavas Domi, Jelgavas Latviešu biedrību un Hercoga Jēkaba klubu, 2004. gadā tika dibināts Jāņa Bisenieka fonds, kas pērn gada nogalē jau piekto reizi starp Zemgales novada uzņēmējiem izvēlējās J.Bisenieka gara mantinieku. Taču kāds bija pats Jānis Bisenieks? Uz šo jautājumu savā pētījumā centies atbildēt viņa dzimtas pārstāvis vēsturnieks Dzintars Bušs. Saīsināti publicējam šo pētījumu. Ģimene, radi J.Bisenieks dzimis 1864. gada 12. decembrī Jelgavas apriņķa Kroņvircavas pagastā. Viņa vecāki – bagāto Viduszīģeļu saimnieks Jānis (1817 –1893) un Pūču vecsaimnieka Ģederta Eulenberga meita Dārte (1819 –1870) – laulāti 1841. gada februārī Lielvircavas baznīcā. Jau 19. gadsimta sākumā Zīģeļos, tāpat kā netālajos Smedēnos, Zīlēnos, Pūčos, Ģinduļos, Sauķos, Eigenos, Kutēnos, Parīzes krogā un citās tuvējās mājās, dzīvoja brīvi un pašapzinīgi ļaudis. Lielākoties viņi bija arī tuvāki vai tālāki radi, jo tajos laikos līgavas parasti nolūkoja kaimiņu saimnieku ģimenēs. Biseniekiem Jānis piedzima kā piektais bērns – pastarītis. Māsas Trīne, Lavīze un Grieta bija krietni vecākas, arī ar brāli Ansi viņam bija sešu gadu starpība. Jānis vairāk uzturējās vecāku sabiedrībā un rotaļājās vientuļi. Vēlāk autobiogrāfiskajās atmiņās viņš minēja, ka tēvs bijis stingrs, nopietns, darbos visai enerģisks, vārdos skops, pat skarbs, māte, sirdslaba, laipna, valodīga, rūpējās par bērniem un labi satika ar saimes ļaudīm, tēva asās puses izlīdzinādama. Pēkšņi 1870. gada oktobrī 51 gadu vecumā viņa nomira. Tēvs apprecējās ar Katerinu Illingu, iejūtīgu un zinošu privātskolotāju no Tukuma, kas nenogurdama izpildīja rūpīgas audzinātājas un mātes vietu. Jānis jau agri tika radināts pie grāmatas, turklāt ne vien latviešu, bet arī krievu un vācu valodā. Var piebilst, ka tēvs vēlreiz kļuva par atraitni. Trešajā laulībā ar Šarloti Lidiju Hertelmani Jānim piedzima pusbrāļi Georgs un Voldemārs. Pirmais kļuva par ievērojamu brīvās Latvijas, otrs – par Padomju Savienības valsts darbinieku. Abus dzīves pilnbriedā nonāvēja staļiniskais režīms. Jelgava – spēka avotsKaut gan jau jaunekļa gados J.Biseniekam vairāk prāts tiecās uz tirdzniecību un inženiera zinībām, ar tēva un brāļa Anša atbalstu 1885. gadā viņš iestājās tolaik vienīgajā augstskolā Latvijā – Rīgas Politehnikumā, kur piecos gados (minimālajā laikā) ieguva agronoma diplomu. Iedziļinoties eksistenciālisma jeb izdzīvošanas teorijā, Jānis nepārprotami nonāca pie secinājuma, ka savas laimes kalējs ir tikai pats cilvēks kā indivīds, un politiski orientējās uz konservatīvām vērtībām, liberālismu.Vairāki autori, kas apcerējuši J.Bisenieka aktivitātes studentu korporācijā «Selonija», īpaši atzīmē vismaz divas viņa iniciatīvas jeb projektus augstskolā – mazturīgo pusdienu galda un krājaizdevu sabiedrības jeb «pumpkases» ierīkošanu. Spīdoši absolvējis augstskolu, J.Bisenieks sāka uzņēmējdarbību. Viņam gan tika piedāvāta akadēmiskā karjera, perspektīvs un labi atalgots darbs Rīgā, ārzemēs, tomēr jaunais censonis strikti izlēma doties atpakaļ uz Jelgavu, lai apliecinātu latviešu uzņēmēju varēšanu, pierādītu viņu tiesības savā zemē būt tikpat vienlīdzīgiem un bagātiem kā vāciešiem, krieviem, ebrejiem. Lai kļūtu par «otro latviešu dižāko tautsaimnieku pēc Krišjāņa Valdemāra».Darbība iegūst nacionālu mērogu 1893. gadā J.Bisenieks nodibināja Jelgavas Lauksaimniecības biedrību, kas viņa vadībā darbojās līdz Pirmajam pasaules karam. No maza draugu un paziņu pulciņa tā izauga līdz 288 biedriem, kuru vidū bija septiņi diplomēti agronomi. Jau 1894. gadā Jelgavā tika atklāts tās Konzuma jeb, kā šodien teiktu, plaša patēriņa preču veikals (aizsākums Latvijas patērētāju biedrības organizācijai). 1899. gadā tā atvēra arī savu krāšanas un aizdevumu kasi. J.Bisenieks iegādājās tipogrāfiju un mēnešrakstu «Zemkopis», ko 1907. gadā pārvērta par nedēļas laikrakstu un saviem organizācijas biedriem izplatīja ar noteiktām atlaidēm. 1906. gada 28. decembrī Jelgavā, Katoļu ielā 19, viņš nodibināja Latviešu Lauksaimnieku ekonomisko sabiedrību (LLES). Nacionālais bizness tika pacelts jaunā augstumā. Līdz tam šajā laukā Latvijā darbojās vienīgi reakcionārā Baltijas muižniecības ekonomiskā biedrība.LLES uzdevumi ievērojami paplašinājās. Organizācija savas aktivitātes neierobežoja tikai lauksaimniecībā, bet iespiedās arī vairākās citās tautsaimniecības jomās. 1913. gadā sabiedrībā bija jau 8400 biedri, 92 vietējās nodaļas, tās atradās ne tikai Kurzemē un Vidzemē, Latgalē, bet arī Kauņas, Vitebskas, Pēterburgas, Pleskavas, Maskavas, Jaroslavļas un citās Krievijas guberņās. Organizācijā iestājās latvieši, krievi, lietuvieši, igauņi, vācieši. Finanšu gada peļņa sasniedza 2 miljonus 286,7 tūkstošus rubļu. Teicami strādāja ne vien dažāda profila veikali, it īpaši lauksaimniecības mašīnu, darbarīku, minerālmēslu tirdzniecības jomā. Sabiedrība jau pirmskara periodā sāka zemniekiem vajadzīgās tehnikas (arklu, vētījamo mašīnu u.c.) ražošanu savos iegādātajos un uzbūvētajos rūpniecības uzņēmumos tepat Latvijā. Liela uzmanība tika pievērsta lauksaimniecības produkcijas – graudu, linu, lopu, piena produktu –, kā arī kokmateriālu un citu preču eksportam. Šim nolūkam kalpoja intensīvs aģitācijas un propagandas darbs zemnieku vidū par nepieciešamību ražot ārzemju tirgiem, jaunu spīkeru jeb preču noliktavu būvniecība, it sevišķi uz dzelzsbetona pāļiem Daugavmalā pie Andrejostas, jaudīgu graudu elevatoru būve Jelgavā un iegāde Rīgā, Andrejsalā.Pēc būtības tie bija pirmie latviešu diplomātiskie mēģinājumi izveidot starptautiskās ekonomiskās attiecības. LLES valdes locekļi pirmskara periodā intensīvi brauca uz Skandināvijas valstīm, tādām kā Dānija, Zviedrija, Somija, kā arī uz Angliju, Vāciju. Bez šaubām, uz Krieviju. Organizācijas pārstāvji tur noslēdza vairākus perspektīvus un salīdzinoši ilglaicīgus sadarbības līgumus. Vēl 1892. gadā gandrīz neviens izglītots latvietis sev nevarēja Latvijā nodrošināt darbu un maizi un tāpēc devās uz ārzemēm, taču pēc desmit gadiem – 1913. gadā – LLES jau strādāja 60 agronomu, 47 dažādu tautsaimniecības nozaru instruktori un 13 lauksaimniecības skolu pasniedzēju. Kad Pirmais pasaules karš tuvojās Jelgavai, J.Bisenieks ar ģimeni un LLES vadība devās bēgļu gaitās uz Pleskavu, kur palika līdz 1918. gada rudenim. Vēlreiz visu no sākumaPēc uzvaras Brīvības cīņās J.Bisenieka vadītās Latvijas Ekonomiskās sabiedrības (LES – sakarā ar Latvijas valsts nodibināšanu tā tika pārdēvēta LLES) pirmais uzdevums bija stāties pie savu izpostīto mājokļu, veikalu un citas saimnieciskās darbības atjaunošanas. Pateicoties J.Bisenieka un viņa komandas saliedētajai rīcībai, optimismam un gribasspēkam, ekonomiskā sabiedrība bija apņēmības pilna visu sākt no gala un paveikt gluži neticamo. LES biedru skaits 1920. gada beigās atkal pārsniedza astoņus tūkstošus, darbojās 16 noliktavu un vietējo aģentūru, tostarp Lietuvā. 1921. gadā organizācija savu darbību pabeidza ar 1 120 524 Latvijas rubļu peļņu. Stabilizējās lauksaimniecības preču eksports, atjaunojās centieni no valsts izvest jau pārstrādātas preces kā nosacīti gatavu produkciju – nevis miežus, bet putraimus, nevis auzas, bet to pārslas, pārstrādātus piena produktus. J.Bisenieka sekmīgo jauncelsmi pārtrauca pēkšņais plaušu karsonis un nāve 1923. gada 3. februāra naktī. Diemžēl viņa darbam neatradās cienīgs mantinieks, un 1933. gadā Latvijas Ekonomiskā sabiedrība tika pasludināta par maksātnespējīgu. J.Bisenieka grandiozais piemineklis 2. Meža kapos Rīgā gadu gaitā stāvēja nekopts. Gan tā atjaunošanu, gan ideju par latviešu uzņēmēju atbalstu uzņēmās jaundibinātais Jāņa Bisenieka fonds.
