Biju iepriecināta, ka jaunā gada pirmajā «Zemgales Ziņu» numurā ievietots raksts par Jāni Bisenieku – izcilu novadnieku, kurš nu spodrina seno vēsturi, ar savu enerģiju vēl būdams piemērs mums sapurināties un domāt praktiskāk. Atkal klāt latviešu strēlnieku Ziemassvētku kauju atceres laiks, kad uz Ložmetējkalnu, kas atrodas Valgundes pašvaldības teritorijā pie pašas Rīgas robežas, dodas daudz ļaužu. Taču man šajā reizē gribas atcerēties citas kaujas un cīņas par brīvību, kas, kā vēstures dokumenti liecina, daudziem nozīmēja arī iespēju tikt pie savas zemes.««1854. gadā Krievijas impērija izdeva likumu par zemes piešķiršanu izdienējušajiem. Līdz 1880. gadam no valsts zemes fonda purvainos un mežainos apvidos izdalīja līdz trim desetīnām lielus zemes gabalus. 1881. gadā Kurzemē bija 1047 bijušo kareivju saimniecības ar vidēji nedaudz vairāk par vienu desetīnu zemes. Šīs saimniecības pakāpeniski izputēja.» (S.Lūsis, Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja vecākais zinātniskais līdzstrādnieks, raksts «Rekrūši», «Lauku Avīze»,1985. gada 12. decembris) Tā kā tajos laikos ziņas par izmaiņām valstī izplatījās lēni un cilvēkiem atmiņā bija pieredze par bada gadiem, daudzi vēlējās tikt pie savas zemes, cerot tā nodrošināt iztikšanu. Tolaik Latvijā jau bija arī daudzmaz izglītoti cilvēki īpašuma dokumentēšanā.Praktiskāk bija pievērst bijušo karavīru domas zemes auglības celšanai. Tāpēc ar tolaik zinātniskiem pamatojumiem tika uzturēts darbīgo ļaužu gars un ideja pašiem sevi paēdināt un būt arī spējīgiem tirgot pārprodukciju. Iepriekšējo gadu kari bija piemērs, ka pārtikas produkti ir daudz svarīgāki par naudu, ko brīžiem varēja sadrukāt tā pavairāk.
No kareivjiem par zemes kopējiem
00:01
07.01.2010
43