No 1944. gada 23. līdz 31. decembrim 19. divīzijas un vācu 21. gaisa spēku divīziju sektorā pret Pienavu, Džūksti un Lesteni notika vienas no lielākām kaujām Latvijas teritorijā, kas atzīmējamas kā traģiskākās mūsu vēsturē. Uzbrukumu sākumā veidoja desmit padomju divīzijas, kuras atbalstīja ap 300 smago ieroču stobru uz kilometru, varenas tanku un aviācijas armādas. Divas no uzbrūkošajām padomju divīzijām izveidoja 130. latviešu strēlnieku korpusu, kas, ciešot milzīgus zaudējumus, vienīgās spēja pārraut labi sagatavotās Kurzemes aizstāvju pozīcijas. Līdz ar to pretējās pusēs uz dzīvību vai nāvi cīnījās latviešu karavīri, kuru vairums bija ar varu iesaukti karojošo valstu armijās, kas Otrā pasaules kara gados okupēja Latviju. Tos 57 tūkstošus Latvijas dēlu, kurus neiesauca vācieši, 1944. gada vasarā iesauca padomju armijā. Vecākos vīrus nosūtīja uz Kurzemes fronti, kur viņu pirmās un lielākoties arī pēdējās bija 1944. gada Ziemassvētku kaujas. Tās nav aprakstāmas, jo katrs centās aizstāvēt savu kailo dzīvību. Kāds vācu karavīrs, kurš arī piedalījās šajā dzīvības un nāves loterijā, savā dienasgrāmatā rakstījis: «Pār visiem laukiem līst asinis un staigā nāve. Vēl esmu dzīvs, bet nezinu, kas notiks pēc kāda mirkļa.»Jau divdesmito reizi atjaunotās Lestenes baznīcas zvans aicināja vēl dzīvos sirmos karavīrus, viņu radus un draugus pulcēties vispirms pie Kurzemes kauju pieminekļa Rumbās, kas toreiz bija kauju epicentrs. Trīs dienu laikā, kad tur atradās galvenā kauju līnija, sarkanā muižas ēka līdz ar plašo parku septiņpadsmit reižu gāja no rokas rokā. Pēc īsa atceres brīža pie Rumbām devāmies uz dievkalpojumu Lestenes baznīcā. Sniegs kā ar siltu segu klāja kritušo varoņu kapu kopiņas, bet Jelgavas delegācijas pārstāve Velta Zandersone spēja atrast sava karā kritušā tēva Pētera Busses kapa vietu un iedegt svecīti. Daudz varoņu palika kauju laukos, un lielākoties arī to, kas atgriezās pēc kara dzimtenē, nav vairs mūsu vidū. Viņus atcerējāmies dievkalpojumā baznīcā, kur toreiz, 1944. gadā, vairāki karavīri bija norīkoti uz Ziemassvētku dievkalpojumu un svētku eglīti, bet kauju laikā tur bija ierīkots pirmās pārsiešanas punkts. Eglītes svecīšu vietā 1944. gadā mums ieroču stobru galos dega šāviņu liesmas un svētku ērģeļu vietā vārījās viesuļugunis un lidmašīnu bumbu dārdi. Tagad svētku egle dega Džūkstes tautas namā, kas mūs sagaidīja koši greznots un ar tradicionālajiem pelēkajiem zirņiem. Bija atbraukuši arī pārstāvji no Ozolniekiem. Tomēr daudzi nebija varējuši ierasties. Mani mierināja LLU studenta, studentu korporācijas «Ventonia» krustdēla Artura Hartmaņa vārdi: «Nav no svara kvantitāte, nozīmīgāka ir kvalitāte, kur katrs var pierādīt savu attieksmi pret mūsu traģiskās vēstures notikumiem.»
