Snieg, un tu jūties ļoti vajadzīgs cilvēks, jo šādos apstākļos gan liels, gan mazs bez notīrīta ceļa tālu netiks. No otras puses, sētniekiem šis laiks ir stresains. Trīci un drebi – ja kāds pakritīs, vainos tevi. Karikatūristam Gunāram Bērziņam bija zīmējums: neveiksmīgs gājējs slīdēdams ar degunu vago sniegu, blakus sētnieks, kā kapsētā pieņemts, uzmet trīs smilšu saujas. No otras puses, ja tu glumo, flīzēm klāto lieveni nokaisīsi par daudz, lieks darbs būs iekštelpu apkopējai. Tādēļ labāk kaisi mazāk, bet uzpasē biežāk. Darba laiks nav normēts. Lielais pluss ir tāds, ka darbs man stabils, strādāju šeit četrpadsmit gadu – kopš Pieaugušo izglītības centra (PIC) dibināšanas. Jelgavnieki grib mācīties, un iestāde darbojas.Kad mūsu mājās televīzijā vai radio pārraida laika ziņas, visi apklust un sastingst, jo sētnieka darbs ļoti atkarīgs no laika apstākļiem. Par šo tematu ar mani bieži runā arī paziņas garāmgājēji. Lai saprastu, kāda būs ziema, der paskatīties uz lielo vītolu PIC pagalmā. Ja tas vēl Ziemassvētkos met lapas, tad ziemas tikpat kā nebūs. Pagājušā rudenī, tas lapas nometa jau oktobra beigās. Tagadējais aukstums un sniegs man nav pārsteigums. Šoziem sniega tīrīšanas darbos iesaistījušies arī bezdarbnieki – stipendiāti, sētnieku pilsētā ir tik daudz, ka, šķiet, varētu dibināt sētnieku partiju. Mums būtu, par ko parunāt – ne tikai par laika apstākļiem. Būdams PIC darbinieks, patlaban izmantoju iespēju bez maksas mācīties vācu valodas kursos, ko vada pasniedzēja Sarmīte Krēmere. Viņa gadus piecpadsmit dzīvojusi Vācijā un, mācot valodu, daudz pastāsta par šo zemi un tautu. Es gan akcentēju to, ka vācu valodu mācos nevis, lai brauktu uz Vāciju, bet gan lai pienācīgi varētu uzņemt Jelgavā vācu investorus. Šīs nedēļas nogale man ir īpaša ar personīgu jubileju – aprit četrdesmit gadu, kopš darbojos Ādolfa Alunāna teātrī. 1968. gadā es kā augsti (Vestienā pie Gaiziņa) dzimis jauneklis ierados Jelgavā, lai studētu Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas zooinženieros, un, kaut dzīvē esmu strādājis citās jomās, Jelgavā vien esmu palicis. Kaut arī no teātra esmu pagājis nost, šeit tēlot simtiem lomu, un direktors Arvīds Matisons mani uzaicinājis piedalīties M.Gorkija «Dibenā» jauniestudējumā. Pēc politiskās pārliecības esmu pozīcijas cilvēks. Nepieņemu tos trauksminiekus, kuri teic, ka tiek iznīcināta kultūra. Vienkārši trūkst naudas, bet kultūra nav iznīcināma, tā dzīvo.
