Saruna ar jelgavnieku Andri Blūmu, kura hobijs ir makšķerēšana, turklāt arī ziemā.
Andris Blūms kopā tēvu un brāli Aldi makšķerēt sāka pirmsskolas vecumā – sešdesmito gadu sākumā. Ar makšķeri uz ledus viņš uzkāpa gadus piecpadsmit vēlāk, kad bija atgriezies no tolaik obligātā karadienesta. Par trim gadu desmitiem viņam izveidojusies bagātīga pieredze, kurā ir dienas pilnīgi bez nevienas copes, «laimīgās stundas», kad zivis ķeras cita pēc citas, kā arī neliels jūras ceļojums uz ledus gabala Zviedrijas virzienā. – Beidzamajos piecdesmit gados, urbanizācijas ietekmē cilvēkam tiecoties atpakaļ pie dabas, bļitkotāji kļuvuši par pastāvīgu elementu mūsdienu ziemas ainavā. Jokojot mēdz teikt: «Ja uz upes parādījušies bļitkotāji, tad drīz tā aizsals.»«Bļitkotāji», tāpat «pingvīni» – tie, manuprāt, ir nomaļu vērotāju izgudroti apzīmējumi. Paši makšķernieki, kas iet uz ledus, tā sevi nesauc. Vienkārši teic, ka iet uz copi vai uz ledu. «Bļitka» – tas ir krievu vārds, latviski pareizāk būtu «žibulis». Taču žibulēšana attiecas tikai uz plēsīgajām zivīm, ar mazo makšķerīti, uz āķa liekot trīsuļodu kāpurus vai citu ēsmu, ķer raudas, brekšus, vimbas un citas zivis. Pa retam gadās, ka tām domāto ēsmu pakampj arī līdaka, bet makšķernieks parasti to nemaz nejūt – tikai vēlāk no āliņģa izvelk makšķeri bez āķa, jo auklu līdakas asie zobi momentā pārvīlē. Plēsīgās zivis ķerot, starp āķi un makšķerauklu atrodas sprīdi gara nepārkožama metāla pavadiņa. Runājot par drošību uz ledus, mani kādreiz tracina televīzijā redzēti sižeti, kur rāda vīrus uz ledus jau tad, kad pie krastiem upe vēl ir vaļā. Parasti pieredzējis makšķernieks ļoti labi pazīst upi un zina, kur var kāpt un kur ne. Piemēram, Jelgavā lejpus Lielupes tilta, kur ir lieli straumes virpuļi, neviens nesēdēs, ja nedēļu nebūs bijis divdesmit grādu sals. Protams, uz pirmā un pēdējā ledus jāuzmanās. Tāpēc domāta verga – ass metāla pīķis, ar kuru ik pēc pāris soļiem pārbauda ledus stiprumu. Uz pavasara pusi man pašam tā gadījies, ka no rīta, kad tu uzej uz upes, ir piesalis un ledus liekas stingrs, taču – pēcpusdienā saules un straumes iespaidā tas kļuvis par putru, ka tikko spēj tikt malā. – Vēl ir uzskats, ka vīru bariņā bļitkotājiem nav svešs arī alkohols.Ja esi iedzēris, kāda vairs cope! Ir taču vajadzīga gan kustību koordinācija, gan reakcija. Ziemā zivis ņem lēnāk un uzmanīgāk. Tas ļoti smalki jājūt. Kur tad vēl ledus urbšana, ja ej uz līdakām un asariem! Pa dienu tad nākas izurbt piecdesmit sešdesmit vai pat simts āliņģu. To nevar izdarīt iedzēris, ne arī paģirains makšķernieks. Tur vajadzīgs fizisks spēks. Ir tāds teiciens: «Ja nezinātu, ka makšķerēšana ir vaļasprieks, varētu domāt, ka tā ir katorga.» Ja runā par dzeršanu, man gadījies redzēt, ka pie ezera piebrauc mašīna, veči nospriež, ka vēl ir auksts, turpat salonā sāk «sildīties no iekšpuses» un līdz ledum tā arī netiek. Tie nav makšķernieki, bet pudeles brāļu kompānija, kas svin savu aizmukšanu no sievām un ģimenes rūpēm. Tāda dzeršana aukstumā ir arī bīstama. Pirms gadiem divdesmit stāstīja, ka uz Velna grāvja divi veči, pie āliņģa dzerot, bija sēdus iemiguši, un ar to arī viss beidzās – cilvēki nosala. – Kur Jelgavas apkārtnē ir zivīm bagātākās vietas, kur varētu pamēģināt?Lielupe, Svēte… Karjeri, kur es pirmoreiz gāju uz ledus, lielākoties privatizēti, un bez saskaņošanas ar īpašnieku tur makšķerēt nedrīkst. Taču gadās, ka Lielupē ienāk lielie asari no Babītes vai jūras vai laimējas trāpīt vimbu baram. Nav jau svarīgi, kur neķeras (smejas – red.). Pašam man nepatīk sēdēt bariņā, tādēļ parasti braucu uz ezeriem, kur var izvērsties. Dienā nostaigā pa ledu desmit līdz piecpadsmit kilometru un baudi tādu ziemas mieru un klusumu, kas, liekas, skan. Manuprāt, makšķerēšana ir viena no veselīgākajām atkarībām (smaida – red.). Pēc diezgan saspringtā un fiziski samērā mazkustīgā darba «Latvijas keramikā» tā man ir ļoti piemērota. – Kā gāja toreiz 1987. gada 25. janvārī, kad jūras līmeņa celšanās dēļ pie Jūrmalas no krasta atrāvās 100 – 120 kvadrātkilometru liels ledus gabals, uz kura bija vairāk nekā tūkstotis makšķernieku? Jūrā bijām iegājuši trīs vai četrus kilometrus no krasta, kad pamanījām, ka kaut kas nav riktīgi. Panikas vai sajūtas, ka esam kā Blaumaņa «Nāves ēnā», nebija. Saprotot, ka nav kurp iet, mans kolēģis izurba caurumu un pa jokam turpināja makšķerēt. Pats savām acīm redzēju vīru, kurš muka no helikoptera, jo paklīda baumas, ka uz ledus būs jāatstāj kažoki, kastes un vēl jāmaksā sods. Vai tādēļ, ka ledlauži centās piestumt ledu atpakaļ pie krasta, vai kādu citu apstākļu sakritības rezultātā galu galā mēs, neliels bariņš, atradām vietu, kur, lecot pār dažviet pat divus metrus platām ledus plaisām, varēja tikt krastā pašu spēkiem. Droši vien palīdzēja skolas gados vieglatlētu treniņos gūtais atsperīgums. Andra Blūma atziņasMakšķernieki mēdz teikt, ka to laiku, ko viņi pavada pie upes, Dievs neierēķinot mūža ilgumā. Tātad laba atpūta dod veselību un papildu enerģiju dzīvot. To redzu arī pēc sava tēva, kuram ir astoņdesmit septiņi gadi un kurš arī šoziem jau bijis uz ledus. Pazīstu vairākus bijušos dzērājus, kuri atmetuši dzeršanu, bet nezinu nevienu makšķernieku, kurš būtu atmetis makšķerēšanu. Ir teiciens, ka ar bitēm neko nevar zināt. Taču ar zivīm, manuprāt, ir vēl trakāk. Citreiz visa diena paiet bez nevienas copes, un tad pēkšņi vai nu atmosfēras spiediena maiņas vai kādas citas dabas parādības dēļ kā pēc starta šāviena zivis sāk ķerties. Turklāt ne man vienam, bet visiem makšķerniekiem, kuri ir uz ezera ledus. Tā paiet stunda, un tad atkal nekā.
