Lai arī vēl ir ziema, jau dzirdētas pavasarīgas vēstis par atkušņiem, ūdenslīmeņa celšanos upēs un pat ledus iešanu.
Lai arī vēl ir ziema, jau dzirdētas pavasarīgas vēstis par atkušņiem, ūdenslīmeņa celšanos upēs un pat ledus iešanu. Taču saziņas līdzekļos neskan brīdinājumi par briesmām, ar ko šīs pavasarīgās parādības draud mūsu ceļiem un tiltiem. Draudi šiem objektiem pastāv, bet postījumus var novērst, ja tos savlaicīgi apzinās un rīkojas. Nevajadzētu bojājumus, ko atkusnis un plūdi nodara ceļiem un tiltiem, uzskatīt par dabīgiem un pieņemamiem.
Latvijas valsts ceļus un tiltus pārzina un par tiem gādā ceļu dienests ar pieredzes bagātiem speciālistiem. To nevar teikt par pašvaldību pārziņā esošajiem ceļiem, kuru kopgarums ir pusotru reizi lielāks.
Ko darīt ar tiem? Jāskolo ceļu meistari
Ir vajadzīgi pašvaldības ceļu meistari – ne tikai ceļu un tiltu pasargāšanai pavasaros, bet arī to regulārai uzturēšanai. Tas ir dienests, kas ātri sevi atpelnīs, jo reizēm vajag ļoti maz, lai zinātājs ceļu un tiltu pasargātu no postījumiem, un otrādi – tikpat maz vajag, lai laikā nepamanīti un nenovērsti sīkumi radītu bojājumus, kuru novēršanai vēlāk būs jātērē lieli līdzekļi.
Kur tādus meistarus rast?
Te ir vietā atcerēties Latvijas ceļu nozares pieredzi: tā speciālistu trūkumu pēckara gados novērsa, ceļiniekus praktiķus vai ļaudis bez prakses mācot divu trīs mēnešu ceļu meistaru kursos. Daudzi no viņiem, tālāk mācoties un strādājot, kļuva par vadošiem ceļu nozares speciālistiem. Tāpat tagad par pašvaldību meistariem varētu apmācīt bez darba palikušos lauku melioratorus, celtniekus un līdzīgus speciālistus. Ja būs pieprasījums, dažu nedēļu mācības var piedāvāt Latvijas Autoceļu direkcijas mācību centrs.
Bet nu par to, kas būtu jāzina visiem, kas ceļus izmanto, kam tie jāpārzina un kas to vajadzībām tērē ne jau mazus no nodokļiem iegūtos līdzekļus.
Pirmām kārtām jāzina, ka ceļa galvenais ienaidnieks (ja neskaita cilvēku nezināšanu un postītkāri!) ir ūdens. Pavasara šķīdonis rada ceļu kūkumošanu jeb «rūgšanu». Tā parādās ceļu posmos, kur nav pietiekamas ūdens novades, kur ceļa klājums veidots no nefiltrējošas grunts. Tāda grunts uzsūc virsmas ūdeņus un gruntsūdeņus, kas sasalstot veido ledus lēcas. Pavasarī pirmā sāk atkust ceļa braucamā daļa, bet sniega klātās nomales ir sasalušas un neļauj ūdenim aizplūst. Tad ceļa sega «peld» atkusušajā grunts un ūdens putrā, un pietiek automašīnas ritenim pār to pārbraukt, lai sega ielūztu un ceļa klājums būtu sabojāts.
Jāsaprot, ka ceļu kūkumošana un šķīdonis pavasarī nav seguma kaprīze, bet ceļš, kuru neesam pietiekami stipru uzbūvējuši, uz laiku ir kļuvis «vājš». Jo saprotošāk pret šo «vājumu» izturēsimies, jo ātrāk tas pāries.
Kā ceļus paglābt
Ko darīt, ja nevaram ceļu pacelt filtrējošas grunts uzbērumā, izrakt gar tā malām grāvjus? Ir jāregulē ceļa atkušana. Pilnīgi no sniega jāatbrīvo nomales un nogāzes, lai tās siltumā un saules staros atkustu pirmās. Ja uz ceļa ir apledojums vai sniegs, tas jāsaglabā, lai ceļa sega atkustu vēlāk. Taču, pats galvenais, kūkumojošos posmos un mazajos ceļos vispār šķīdoņa laikā jāierobežo vai jāpārtrauc smaga transporta kustība. Dažas pavasara dienas, kad jāpiecieš šīs neērtības, var pasargāt ceļu no sagraušanas un mūs no lieliem izdevumiem. Kamēr nav valdības lēmuma par transporta kustības ierobežošanu kā, piemēram, Zviedrijā, būtu lietderīgi un daudz operatīvāk tādu pieņemt katrai pašvaldībai. Ceļiem apžūstot, tie jāsāk pareizi planēt.
Lai pasargātu ceļus un caurtekas no izskalošanas, caurtekas savlaicīgi jāattīra no sniega, ledus un sanesumiem. Tas pats ir ar mazajiem tiltiem.
Uzmaniet mazos tiltus
Jāpārliecinās, vai to tuvumā, upes augštecē nav iekrituši koki vai kas cits, kas varētu iesprūst starp tilta balstiem pavasara palos. Ja vēl pienāks ziema un būs biezs ledus, koka tilts būs drošāks, ja pirms ūdens līmeņa celšanās izcirtīs ledu ap tā koka balstiem.
Reti, bet tomēr gadās, ka ledus, ūdens līmenim ceļoties, paceļ tiltu, izvelkot pat gruntī iedzītos pāļus. Pavasari gaidot, var nepaspēt salabot tiltu konusus, bet vasarā tas noteikti jāizdara. To bojājumi var veicināt tilta izskalošanu. Īpaši nedrīkst pieļaut, ja ar nezālēm un krūmiem apaug koka tiltu konusi. Tas traucē patiltes vēdināšanu un veicina koka konstrukciju pūšanu. Visos gadalaikos no tiltiem jānovada ūdens, jānovāc netīrumi, kas aiztur mitrumu. Tāpēc jāattīra notekcaurules, jānovāc grants «sliekšņi» tiltu galos. Lāpot bedres dzelzsbetona tiltu brauktuvēs, tās jāaizpilda tā, lai caur aizpildījumu nesūktos mitrums un nebojātu betonu. Ja kaut kur ir atsegts dzelzsbetona stiegrojums, tas jau ir brīdinājums, ka būs nepieciešamāks nopietnāks remonts. To gaidot, atsegtās stiegras vajadzētu nosegt ar aizsargkrāsu un, ja iespējams, atkal apbetonēt. Tie ir tikai daži atgādinājumi par paviršībām, kas nodara daudz posta.
Prasiet palīdzību profesionāļiem
Domājot par pašvaldību ceļiem, der atcerēties, ka daudzos pagastos ir valsts ceļu uzturēšanas iecirkņi, katrā rajonā strādā ceļu pārvalde un ceļu uzraudzības nodaļa, kas labiem kaimiņiem neliegs padomu un palīdzību.
Vairākiem rajoniem ir ceļu uzturēšanas galvenā mašīna – autogreiders. To prasmīgi lietojot, var veikt daudz ceļam vajadzīgu darbu, bet nemācētājs ar šo mašīnu var ceļam arī kaitēt. Tādēļ der zināt, ka Smiltenē ir 29. arodvidussskola, kurā sagatavo autogreidera un citu ceļa mašīnu vadītājus, kā arī veic to pārapmācību.
Ceļi ir simtos miljonu vērtējams kapitāls. Ja par šo kapitālu nerūpēsimies, mūsu zaudējumi, pašiem nemanot, būs skaitāmi miljonos.
