Svinot latviešu strēlnieku uzvaru Ziemassvētku kaujās, Ložmetējkalna pakājē dega ugunskuri, sirsnīgi skanēja dziesmas, bet turpat metrus piecdesmit tālāk klusi dūca glauna limuzīna motors. Šoferis sildījās pats un sildīja arī vāģi. Nāks kungi, gribēs braukt mājās – visam jābūt labākajā kārtībā.Tāls bija domu lidojums vecajam Ozolnieku melioratoram Voldemāram Birzniekam, kad viņš sešdesmito gadu beigās kopā ar kolēģiem sāka iekopt Ziemassvētku kauju piemiņas vietas. Stāvus paceltais laukakmens Ložmetējkalnu iezīmē no 1977. gada. Vēlāk tur ar savu ainavu veidotāju grupu strādāja dzejnieks Imants Ziedonis. Tagad šo darbu veic mežu darbinieki sadarbībā ar Kara muzeju, bet piemiņas dienās ik janvāri pulcējas simti un pat tūkstoši. Taču, atgriežoties pie priekšnieku un tautas priekšstāvju klātbūtnes Ložmetējkalnā, brīžiem radās sajūta, ka tu, cilvēk, esi vai nu ģenerālštāba, vai vismaz Jelgavas novada Domes sēdē. No vienas puses, paldies Dievam, ka mūsu varas elitei ir dārga veco strēlnieku piemiņa. No otras puses – kāpēc viņi te ir bez sievām un bērniem, mazbērniem? Tas taču būtu ļoti cilvēciski – pavadīt sestdienas vakaru kopā ar ģimeni! Vai tiešām viņi strēlniekus godina tikai oficiāli, kad tautas labā smagi «jāstrādā», stāvot pie mikrofona pieminekļa priekšā? Vai tiešām viņu teiktie vārdi nenāk no sirds dziļumiem? Kaut ko līdzīgu var novērot arī citos sabiedriskos pasākumos, taču pie Ložmetējkalna tas ļoti krīt acīs. Tur tiešām ar prieku un pa īstam sanāk kopā tauta, turklāt arī jaunā paaudze.Jau ieviesusies tradīcija, ka «resnajam galam» Ložmetējkalna pakājē drusku nostāk ir savs, atsevišķs ugunskurs. No tās puses gan nav dzirdētas dziesmas un reti kurš atnāks ar pārējiem aprunāties par dzīvi. Kaut gan to vajadzētu – strēlnieku uzvaras vārdā.
