Ak, mēs, lineārā pasaulē iemērītie cilvēciņi, kas, izjūtot laika nepielūdzamību – ievadu, iztirzājumu un nobeigumu –, vienalga sliecamies dzīvot tik šodienā. Mēģinām nedomāt un nepieņemt nevienu pārmaiņu, kas mums nepatīk, tomēr, kā izrādās, ir dabiska vai likumsakarīga, jo gravitāciju nepiemānīt. Tā vēl joprojām sviež pie zemes visu, kam trūkst koordinācijas un kam spārni izrādījušies pa šķidriem iecerētajam lidojumam. Pārāk bieži nesanāk… piemēram, samierināties ar novecošanu. Tā biedē, tāpēc labāk dullumā propagandēt: «Dzīvo ātri, mirsti jauns!», kaut mirt nevienam nemaz tā negribas, vai cerēt «neizvilkt» līdz sirmam vecumam.Nedomāju, ka tās ir tikai bailes zaudēt savu fizisko pievilcību, uz ko ik uz soļa vedina mūžīgās jaunības, kas tā arī nav iespējama, un skaistuma – lielākoties mākslīga – kults. Visu cieņu skaistumkopšanas industrijai, kas gan vienā laidā apgalvo, ka tas nav cilvēks, bet drīzāk ķēms, ja nelieto ādu atjaunojošus krēmus un nešpricē botoksu, tomēr – vai esat ievērojuši, cik skaistas mēdz būt sirmgalvja rokas? Tāpat vien, bez visiem tiem serumiem… Un vaibsti, sejas līnija, acis? Nav godīgi apjūsmot tikai tuklus zīdaiņus un padsmitgadīgas meitenes, jo visi ik minūti un dienu atrodamies vienā un tai pašā transformācijas ķēdē. No spožuma uz spožumu vai tomēr – no nožēlojamības uz vēl lielāku niecīgumu? To, manuprāt, nosaka nevis dzīves laikā nolietotie lūpukrāsu un pūderu kilogrami, bet no augstiem plauktiem dabūtās vērtības – dzīves gudrība!Bet tās bailes novecot lielākoties tomēr saistās ar nevēlēšanos atkal kļūt atkarīgam no citiem cilvēkiem, ko panākusi gadu gaitā piekoptā «visu pats!» filosofija un nespēja izveidot dzīvotspējīgas attiecības ar saviem tuvākajiem. Tajās, pirmkārt, nav vietas izrīkošanai un kontrolei, bet spējai uztvert kā līdzīgu arī pašu mazāko, savā laikā padoties, pazemoties, kalpot. Tad vecumdienās nevajadzēs paģērēt, ka tas ir kāda pienākums padot ūdens krūzi. Veldze sniegsies pati. Tomēr daudzi dzīves eksāmenā izgāžas un, izrādās, nevienam vairs nav vajadzīgi, kad miesa vairs «nevelk» un matos sniegs. Vai tiešām vainīgi ir tikai bērni, kas pēkšņi nevēlas gādāt par saviem vecākiem? Nenokārtots eksāmens…
